prastība lien laukā no visām malām,
kā mušu bars uzbrūk

Parasta cilvēka dzīve māca veiksmīgu karjeru, materiālo nodrošinājumu, sociālo prestižu un galu galā arī savu patieso vēlmju un sapņu novirzīšanu zemāk par sabiedrības uzspiestajām normām un vērtībām, tiktāl līdz cilvēka sapņivienkārši iznīkst... tā tas bijis vienmēr. Piemēram, kāpēc cilvēki dodas studēt nevis to, ko tie visvairāk vēlas, bet pieprasītās profesijas, galvenais profesijas izvēles kritērijs ir cik ienesīgu darbu pēc tam varēs dabūt. Ekonomisti, sabiedrisko attiecību speciālisti, juristi, visi šie vieglas naudas kārīgie... Jā, it kā jau vienkārši - darbs notāram ir viegls, sēdēt birojā un tikai parakstīt kādus papīrus par ko saņem labu naudu.. Loģiski, ka cilvēks tiecās pēc šada darba.. Un līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka šādiem cilvēkiem viens no galvenajiem, ja ne galvenais dzīves mērķis ir nauda.. Un, manuprāt, līdz ar to cilvēks pazaudē savu vērtību kā personība. Cilvēki izvēlās vieglākos ceļus, tādējādi arī saņemot tikai virspusīgu laimi. Bet vērojot sabiedrību, šķiet, ka šiem materiālistiem neko vairāk arī nevajag, viņiem ir viņu šiks un līdz ar to laime pilnībā.
es zinu - es nesaprotu cilvēkus un cilvēki nesaprot mani...
Bet nekad es nevarētu būt ekonomiste vai sapūt smirdīgā bankas birojā, es skatos kā cilvēki dzenās pēc veiksmīgas karjeras ar pieklusinātām vēlmēm un man riebjas. Es ticu, ka dzīvē ir jābūt kam daudz vairāk par dzīšanos pēc naudas, kļūšanu par tās vergu un maksimāli drošas nākotnes nodrošināšanu...
I read somewhere.. that in reality nothing is more dangerous to the adventurous spirit within a man than a secure future...
Sabiedrības domāšanas veids patiesībā ir aprobežots...
Un arī mūsdienu skolas īstenībā ir iestādes, kas māca būt aprobežotam, lai arī tās šķietami deklarē pretējo...

apkārtējo ļaužu vērojumi liecina, ka atrast dvēseles biedru ir viegli... bet es saku, ka tā ir viena no visgrūtākajām lietām pasaulē.
bet tā atkal esmu tikai es...

jā, atkal es tomēr nevaru saņemties uz mācīšanos. Istaba atkal lampiņu un svecīšu krāsās. Bet tā es jūtos labi, nevis tajā dzelteni spožajā galda lampas gaismā. Beidzot vajadzētu sākt tā kārtīgi to vēsturi mācīties, bet atkal un atkal nesanāk laiks. Vienmēr ir kādi sīkie skolas darbi, kas nozog laiku. Kamēr laika kļūst arvien mazāk, škiet, ka apgūstamās informācijas kļūst arvien vairāk...
Today I had a long hard thinking... and still have.. un atkal pie vainas kultūras vēstures stunda. Vecā tipa masu cilvēks, jaunā tipa masu cilvēks un personība. Kaudze ar negatīvām īpašībām, kādas tu nevēlētos saskatīt sevī, bet tomēr tu atrodi sevi kādos brīžos esam bijušu zem dažu šādu īpašību karoga... cilvēka iekšējā pasaulē robežšķirtnes ir šauras, pat nemanāmi šķērsojamas... Jaunā tipa masu cilvēka īpašībās tik uzskatāmi var saskatīt visu to, ko esmu novērojusi pie mūsdienu cilvēka. Tik daudzreiz redzētas ainas it visur.. tas pats postmodernais cilvēks - mantu vergs... 21. gadsimta cilvēks tik ļoti pazaudējis garīgumu, tik ļoti atsvešinājies no vērtībām un pats no sevis... Un lai cik grūti nebūtu to atzīt arī pie sevis esmu citreiz novērojusi kādas no šīm negatīvajām īpašībām.. es varu vainot tajā laikmetu, jo es taču dzīvoju šajā laikmetā. varu vainot tajā apkārtējo sabiedrību, jo esmu taču tajā. Bet nedrīkt! Jo tikai tu pats esi vainīgs pie tāds kāds esi vai neesi... Nedrīkstēja ne drusku no tā ielaist sevī... Bet vai tas maz būtu bijis iespējams? Manuprāt, kā nē... Pretējā gadījumā es vēlos satikt to spēcīgo, neievainojamo personību, kas spēj turēties pretī un neielaist sevī neko no mūsdienu prastības trauka... Bet audzini sevi... audzini sevī tās īpašības, kādas vēlies sevī redzēt un izslēdz no sevis to, kas nav tavs...
Bet vai es esmu personība? Lai to varētu apgalvot, man līdz tam ir vēl jāaug, daudz, daudz, daudz... Lai par tādu būtu nepietiek tikai no visas sirds nicināt vārdu savienojumu: "tā kā daudzi dara, tā ir pareizi" un vēlmi pazust no šī provinciālisma un mietpilsonības sloga...
only the time will tell... es vēlos augt, vēlos redzēt, kur šis ceļš mani aizvedīs

I see easy lives around me.
Just mine is not...

Pelēcība ir bieži novērojama parādība.

Nu lūk šis ir smieklīgi - mans viltus profils slavenajā dzeltenajā portālā jau ir saņēmis 3 ziemassv. apsveikumus (no cilvēkiem, ko vispār nezinu), kamēr mans pašas īstais profils - nevienu!
ha ha ha.

Visā visumā šī nedēļa nav visai harmoniska. Drīzāk tādu saraustītu emociju veidota.
Vakar tātad nācās palaist garām koncertu, kura neapmeklējumu sev grūti piedot, tik ļoti gribējās būt Bryan Adams koncertā. Tā ir mūzika ar ko esmu uzaugusi, un daudzas dziesmas ir tik tuvas, tāpēc koncertā noteikti būtu bijušas vēl stiprākas emocijas nekā Aerosmith koncertā, jo tiem pievērsos salīdzininoši nesen vēl... Labi, nostalģisku sapņošanu pie malas, es zinu, ka tad, kad beidzot tikšu ārā no šī sūnu ciema (un tas solās būt jau drīz!), tad man būs daudz vairāk iespēju dzīvot..jā, vienkārši dzīvot, redzēt, dzirdēt, piedalīties, saņemt iespaidus un emocijas! Pagaidām šīs ir vēl joprojām smagā darba gads, tāpēc nedrīkst žēloties, ka daudz darāmā, jo būs jau vēl daudz, daudz vairāk darāmā, un ir vienkārši jādara! Lai var ar sevi lepoties! Un neviena žēlabaina vārda!
Šodien, iznākot no slavenā [he,he] tirdzniecības centra, kurā lielākoties iegriežos tikai tāpēc, ka tur pārtikas veikalā ir liela saldumu izvēle, tātad man pa priekšu gāja klasisks 21. gadsimta latviešu pāris - jauna blondīnīte uz gariem, spiciem zābaciņiem un smalku, čiepstošu balstiņu un vīrelis, tāds diezgan pavecāks par viņu pašu, kas turklāt izskatījās viņai blakus kā punduris un jautāja viņai vai viņa apmierināta ar pirkumiem. Meitēns atčiepstēja, ka protams, esot gan, un abi devās uz šiku mašīnīti. No malas tā vien liekas, ka viņai (un arī visām pārējām viņai līdzīgajām lellītēm) galvenais ir stilīgs pirkums stilīgā veikalā, lai atkal varētu izrādīties. Ārišķības... Un ar šādām lellītēm pilna pasaule (un īpaši Latvija, kas ir visai loģiski), ne jau pirmo reizi nācies novērot šādu pelēko masu skatu, kas no malas nudien šķiet sekli, jo tādām lellītēm tācu nekas cits dzīvē neinteresē kā nezkādi stilīgie apģērbi, mobilais, bagāts vīrietis un mākslīgie nagi. Ā, aizmirsu solāriju, tas jau pats par sevi! Un šīs visas ārišķības man šķiet tik smieklīgas, nožēlojamas!