Parasta cilvēka dzīve māca veiksmīgu karjeru, materiālo nodrošinājumu, sociālo prestižu un galu galā arī savu patieso vēlmju un sapņu novirzīšanu zemāk par sabiedrības uzspiestajām normām un vērtībām, tiktāl līdz cilvēka sapņivienkārši iznīkst... tā tas bijis vienmēr. Piemēram, kāpēc cilvēki dodas studēt nevis to, ko tie visvairāk vēlas, bet pieprasītās profesijas, galvenais profesijas izvēles kritērijs ir cik ienesīgu darbu pēc tam varēs dabūt. Ekonomisti, sabiedrisko attiecību speciālisti, juristi, visi šie vieglas naudas kārīgie... Jā, it kā jau vienkārši - darbs notāram ir viegls, sēdēt birojā un tikai parakstīt kādus papīrus par ko saņem labu naudu.. Loģiski, ka cilvēks tiecās pēc šada darba.. Un līdz ar to mēs nonākam pie secinājuma, ka šādiem cilvēkiem viens no galvenajiem, ja ne galvenais dzīves mērķis ir nauda.. Un, manuprāt, līdz ar to cilvēks pazaudē savu vērtību kā personība. Cilvēki izvēlās vieglākos ceļus, tādējādi arī saņemot tikai virspusīgu laimi. Bet vērojot sabiedrību, šķiet, ka šiem materiālistiem neko vairāk arī nevajag, viņiem ir viņu šiks un līdz ar to laime pilnībā.
es zinu - es nesaprotu cilvēkus un cilvēki nesaprot mani...
Bet nekad es nevarētu būt ekonomiste vai sapūt smirdīgā bankas birojā, es skatos kā cilvēki dzenās pēc veiksmīgas karjeras ar pieklusinātām vēlmēm un man riebjas. Es ticu, ka dzīvē ir jābūt kam daudz vairāk par dzīšanos pēc naudas, kļūšanu par tās vergu un maksimāli drošas nākotnes nodrošināšanu...
I read somewhere.. that in reality nothing is more dangerous to the adventurous spirit within a man than a secure future...
Sabiedrības domāšanas veids patiesībā ir aprobežots...
Un arī mūsdienu skolas īstenībā ir iestādes, kas māca būt aprobežotam, lai arī tās šķietami deklarē pretējo...