Šī patiesībā ir bijusi savāda nedēļa. Pietika ar pirmo dienu skolā, lai lielais mācīšanās entuziasms apsīktu un gribētos vienkārši uzšķaudīt skolai un visam, kas ar to saistās. Tā vietā, lai mācītos skolai, es lasīju un studēju pati visu kaut ko, kas man vien pašai tīkams. Rezultātā esmu neizgulējusies visu šo nedēļu, jo skolas darbus vajadzēja pildīt bez maz vai pa naktīm, bet tā ir labi... Galvenais izturēt to dienu skolā, kad tik ārkārtīgi nāk miegs un ir grūti nokoncentrēt uzmanību. Bet, kad atkal esmu mājās, tad jauna enerģija rodas vienmēr, lai urķētos tai virzienā, kur prāts ved... Un tāpat šonakt, kad jau drīz rīta stunda sitīs, es neeju gulēt un nemaz nevēlos to darīt. Rītdien drošvien pat nevarēšu sevi spogulī atpazīt, bet tomēr lai ir šī nakts... Nakts ir mans laiks. Laiks, kad jūtos labi, un šo laiku man vajag, lai tas man kompensētu visus tos mirkļus, kad esmu jutusies slikti iekšējā garīgā stāvokļa zemā līmeņa dēļ... To mirkļu dēļ, kad esmu ļāvusi bring myself down, un esmu ielaidusi to iekšā, lai tas kašātu manas iekšas kā ar karoti... Cik dīvaina nedēļa...
Bet tomēr pašas labākās un pacilājošākās sajūtas ir radījis Into the Wild stāsts, kas ļāvis atklāt kaudzi visa kā jauna - jaunus autorus, kas jāizlasa, jaunas idejas, jaunas gudrības, jaunus plānus. Jā, tā filma tagad ir mana mīļākā. Un es neticēju, ka vairs mūsdienās var uzražot tādu filmu, kas kļūtu par vismīļāko... Bet šis stāsts, šī filma un tās soundtreks mani iedvesmo kā vēl nekas. Hi, un patiesībā savā savtīgajā egocentriskajā pašapziņā es priecājos, ka to filmu nerādīs latvijā. Lai paliek tā, nevajag šeit, nevajag rādīt tiem, kas to tāpat nesapratīs, nevajag nobružāt šādi, lai tā paliek mazāk zināma šeit. Tā.. tā man patīk.
Jā, un galu galā visbeidzot esmu nonākusi pie situācijas, ka jāsāk domāt par grāmatu pasūtīšanu caur amazone.com, jo vienkārši grāmatas, autori, ko vēlos izlasīt nav ne tikai pieejami vietējā bibliotēkā, bet nav pat izdoti lv valstī. Piemēram, šī kenijiešu rakstniece, pilote un ceļotāja Beryl Markham un viņas grāmata West With the Night, ko noteikti gribētu izlasīt... un vēl un vēl...
cik labi vismaz, ka ir kaut viens pāris brīvdienas, kaut arī darbu tik daudz...
šonakt klausos lielisko My Blueberry Nights soundtreku, kas ir pilns ar apburošām dziesmām

jā, atkal es tomēr nevaru saņemties uz mācīšanos. Istaba atkal lampiņu un svecīšu krāsās. Bet tā es jūtos labi, nevis tajā dzelteni spožajā galda lampas gaismā. Beidzot vajadzētu sākt tā kārtīgi to vēsturi mācīties, bet atkal un atkal nesanāk laiks. Vienmēr ir kādi sīkie skolas darbi, kas nozog laiku. Kamēr laika kļūst arvien mazāk, škiet, ka apgūstamās informācijas kļūst arvien vairāk...
Today I had a long hard thinking... and still have.. un atkal pie vainas kultūras vēstures stunda. Vecā tipa masu cilvēks, jaunā tipa masu cilvēks un personība. Kaudze ar negatīvām īpašībām, kādas tu nevēlētos saskatīt sevī, bet tomēr tu atrodi sevi kādos brīžos esam bijušu zem dažu šādu īpašību karoga... cilvēka iekšējā pasaulē robežšķirtnes ir šauras, pat nemanāmi šķērsojamas... Jaunā tipa masu cilvēka īpašībās tik uzskatāmi var saskatīt visu to, ko esmu novērojusi pie mūsdienu cilvēka. Tik daudzreiz redzētas ainas it visur.. tas pats postmodernais cilvēks - mantu vergs... 21. gadsimta cilvēks tik ļoti pazaudējis garīgumu, tik ļoti atsvešinājies no vērtībām un pats no sevis... Un lai cik grūti nebūtu to atzīt arī pie sevis esmu citreiz novērojusi kādas no šīm negatīvajām īpašībām.. es varu vainot tajā laikmetu, jo es taču dzīvoju šajā laikmetā. varu vainot tajā apkārtējo sabiedrību, jo esmu taču tajā. Bet nedrīkt! Jo tikai tu pats esi vainīgs pie tāds kāds esi vai neesi... Nedrīkstēja ne drusku no tā ielaist sevī... Bet vai tas maz būtu bijis iespējams? Manuprāt, kā nē... Pretējā gadījumā es vēlos satikt to spēcīgo, neievainojamo personību, kas spēj turēties pretī un neielaist sevī neko no mūsdienu prastības trauka... Bet audzini sevi... audzini sevī tās īpašības, kādas vēlies sevī redzēt un izslēdz no sevis to, kas nav tavs...
Bet vai es esmu personība? Lai to varētu apgalvot, man līdz tam ir vēl jāaug, daudz, daudz, daudz... Lai par tādu būtu nepietiek tikai no visas sirds nicināt vārdu savienojumu: "tā kā daudzi dara, tā ir pareizi" un vēlmi pazust no šī provinciālisma un mietpilsonības sloga...
only the time will tell... es vēlos augt, vēlos redzēt, kur šis ceļš mani aizvedīs