Baldriāns
1989
Cilvēks - Baldriāns ir apveltīts ar lielu gribasspēku. Bieži viņam piemīt gaišredzības spējas. [ha, ha] Viņam patīk gūt panākumus, vienmēr rūpējas par savu izskatu. Patīk, ja par viņu runā, izsaka komplimentus.
Apveltīts ar brīnišķīgu intuīciju, uzticas tikai savām izjūtām, simpātijām, personīgajai pieredzei, tā sevi pasargājot no daudzām vilšanās reizēm.
Mēdz nonākt galējībās, citu labā var sevi pazudināt. [šis teikums jāizceļ]
Jaunībā daudz neuztrauc finanses - viss tiek ziedots karjerai [not right], uzplaukumam [perhaps]; vecumā var kļūt skops.
Attiecības ar Baldriānu mēdz būt sarežģītas.

nenormāli samācies virs manām debesīm. tumši mākoņi ar spilgti sudrabotām malām...
zudusi saikne ar kaut ko nozīmīgu... bet labāk nedomāt tagad par to, savādāk atkal viss vakars paies sentimentālās nostaļģijās. un nekas atkal netiks padarīts.
sasodītais pusotrs gads lai paliek aizmirstībā. nevienam tas nav vajadzīgs, un man vēl jo mazāk.

par vēlu šajā ballē mums atgriezties
tur kalnā kaut mēs spētu vēl uzrāpties
viens otrā tā kā mākonī noslēpties ...

cik labi, ka es esmu vienīgā, kas klausās šo dziesmu... it's my possession

eksāmeni! atkal un atkal es atlieku mācīšanos tiem. nākamnedēļ būs jau par vēlu. jā, man pietrūkst gribasspēka. pietrūka spēka visu nobeigt līdz galam... padevos ar vienladzīgu sejas izteiksmi un paslēpos dusmu čaulā.

vēl kādas stulbas anketas jāaizpilda, fui... kāda gan tiem daļa gar mani un manu nākotni? Es gribu izdzēsties no visa, neatstāt par sevi neko un sākt visu no jauna priekš sevis. Sev un tikai sev. Atdzimt bez ķēdēm. Bet viņi grib mani piesiet, lai locītu manu vārdu pēc savas patikas, un radītu manī nelabuma žagas tādā veidā. paldies par puķēm, sapnis nav bijis tas skaistākais.

huh, looks like I haven't been there for Such a long time....

meditācija vēlā sestdienas, tpfu, tas ir svētdienas nakts stundā? ja meditācija, tad tā pati, kas vienmēr, kas man vienmēr peiderējusies visus šos gadus... tāpēc parizāk būtu teikt - netikums. Neiet gulēt. Jau kuro nakti es nepiedodami laupu savai veselībai tik dārgās miega stundas. Tiesa, iepriekšējās divas naktis nebija no manis atkarīgu iemeslu dēļ.
Jeb es atkal noveļu vainas uz citiem?
Es nespēju un šķiet, ka arī negribu cīnīties ar arvien pieaugošo mizantropiju?
Betv iens ir skaidrs - daudz labāk pavadīts laiks ir laiks, aks pavadīts vientnē ar sevi, ar mūziku, kaut vai skrienot krosiņu, vai vienkārši kaut ko klausoties, nekā laiks, kas pavadīts trinoties cilvēku sabiedribā, it īpaši kādā prastā naktsklubā kāds ir klubs šajā provincē. There's not my place at all...

Visu cilvēces problēmu un netaisnību uzsūkšana jau simto reizi pēc kārtas skanot Jauns Mēness dziesmai Nemanot. Ilgi es nespēju nosēdēt, lasot par padomju gadiem. Tas ļoti nomāc. Tā nav antipozitīva pasaka par pagātni, bet pavisam nesena realitāte. Un manam prātam viena no visneizprotamākajām lietām pasaulē - kā gan joprojām Krievijā jaunieši staļinu var uzskatīt par visu laiku veiksmīgāko padomju savienības līderi? [diktatora vārds un valstu savienības nosaukums apzināti rakstīts ar mazo burtu.] Neizportu kā pat apzinoties visu negatīvo, šausmīgo pagātni, Krievija tomēr virzās atpakaļ uz autokrātijas ceļu, atpakaļ uz cilvēku brīvības un vārda ierobežošanu, ārējā ienaidnieka meklešanu visur, cilvēku maldināšanu un nepareizu izglītošanu. Kā gan cilvēki joprojām tai sasodītajā Krievijā var domāt, ka 1940. gadā patiešām staļins izglāba Latviju un ka latviešiem jābūt pateicīgiem krieviem....??? Kāpēc cilvēki nesaprot savas kļūdas? Kāpēc arvien jaunas paaudzes, kas nāk politikā dara atkal to pašu... Viņi taču redz tās kļūdas, viņi redz netaisnības... bet viņi eit to pašu ceļu. Kāpēc politikā un līdz ar to pie varas tik reti ir cilvēki, kas patiesi vēlas darīt pasauli labāku? Cik taspatiesībā ir naivs jautājums.... Bet es nesaprotu. Es nesaprotu šo pasauli. Es nesaprotu kāpēc joprojām tik daudz viet pasaulē notiek cilvēku apspiešanas, genocīdi, kari, briesmigi cilvēktiesību pārkāpumi, kurus nevar attaisnot ne ar ko, lai ko arī kādi valstu līderi teiktu. Joprojām Tibetā ķīnas komunisti turpina iznīcīnāt vēl pēdējās paliekas, kas palikušas no unikālās tibetiesu kultūras, joprojām tiek šauts uz mierīgajiem tibetiešu svētceļniekiem, kas vēlas šķērsot robežu, lai dotos pie sava garīgā līdera. krievija uzdrošinās piedraudēt citām valstīm, ka fakts, ka tās atzīst kādas mazas serbu valstiņas neatkarību, pasliktinās to attiecības. ķīnas komunisti atbalsta genocīdu sudānā, un viens no nozīmīgākajiem un lielākajiem visas pasaules sabiedrības notikumiem, kura devīze ir "Viena pasaule, viens sapnis", notiks šajā komunistu midzenī. Es neskatīšos šogad Pekinas olimpiskās spēles un labprāt uzrīkotu kādu protesta un boikota akciju pret ķīnu uz šo Olimpisko spēļu laiku. "Mana sirdsapziņa neļaus man turpināt darbu kā parasti. Mans laiks un enerģija jāvelta nevis olimpiādes ceremonijām, bet gan centieniem apturēt neaprakstāmos noziegumus pret cilvēci, kas turpinās Dārfūrā," tā sacīja S. Spīlbergs. Ir, ir vēl pasaulē daudz cīnītāju par labāku pasauli, cīnītāju pret ļaunumu, bet lielākoties tie nav pie varas un pārsvarā neko daudz nevar ietyekmēt, vien psaust savu viedokli, izmantotjot savu atpazīstamību, bet arī tas ir daudz. Ļoti daudz.

Bet tikmēr - es paskatos sev apkārt - un redzu šauru psauli, cilvēkus, kam rūp tikai viņi paši, labākajā gadījumi vēl tuvi cilvēki apkārt. Žetonvakars. Priekš kam man tādu? Priekš kam vajadzīga tā izrādīšanās? Vai tas ir galvenais dzīvē? Paspīdēt! Nākamsestdien modes skate. Es zinu, ka es tur jutīšos slikti, jo nebūšu ne uz desmito daļu tik grezna kā visi pārējie. Elegantas vakarkleitas, visvisādas frizūras, par kurām tiek domāts un plānots jau mēnešus iepriekš. Un visbeidzot tas viss būs tikai viena no ikgadējām parādēm... Tādas bijušas iepriekšējos gados, tādas būs nākamgad, vienmēr viens un tas pats. Man tas viss šķiet smieklīgs. Ārišķības, zem kurām cilvēks pazūd. Un līdz ar to viņa vērtība. Es tikai vēlos kaut cilvēki pievērstos nopietnākām lietām. Kāpēc skolā netiek runāts par tām briesmu lietām, aks notiek pasaulē? Vai tad tas nav tik daudzkārt svarīgāk? Kāpēc skolā ir tik daudz muļķīgu un sīku lietu, kurām man ir jāpatērē savs laiks, pilnīgi bezjēdzīgi... Tā nav vairs tikai sistēmas bezjēdzība. Tas ir protests pret ierobežoto domāsānas stilu, kas, manurpāt, latviešiem ir raksturīgs. 'Tikai es un mana apkārtne, citur lai notiek vienalga kas, man vienalga, ja tikai tas neskar mani.'

Sabiedrībai "augšas" joprojām baro to, ko tā spēj sagremot un tikai to, ko tai vajadzētu zināt. Tā ats ir visur, tā tas ir visā pasaulē, visur par cilvēcību reāli lielākā vērtē ir nauda un vara.

20. jūlijs
Metallica Rīgā!
can you believe it? :) :) :)

Kravitzs, Cesaria Evora, Positivus un vēl noteikti līdz vasarai vēl tiks izziņoti kādi koncerti...

Pēc 40 minūšu prombūtnes Mikija uzvedās tā it kā nebūtu mani satikusi vismaz nedēļu. Vai tikai nebūs sastrādājusi atkal kādas palaidnības...
Laikapstākļi kļūst arvien draudzīgāki veselīgam ziemas-pavasara gaidu skrējienam. Cik patīkama enerģijas vielmaiņa! Enerģijas, ko skolas sienas man neizprotamā kārtā vienmēr atņem.
Un kaut kas man tomēr pietrūks no šīs pilsēteles nākamgad - Gauja un mežš pastaigām un krosiņiem.
Par spīti tam galvenā problēma joprojām aktuāla, vēl jo vairāk tāpēc, ka tai nemaz nav rasts risinājums joprojām. Visas sistēmas viena pēc otras izgāžās. Lai gan es pati patiesībā zinu, ka atrisinājums ir manī pašā, es pati to zinu, bet šajā vidē vienkārši nespēju līdz tam nonākt.... tā teikt, make connection
Lai veiktu radikālas pārmaiņas, nepieciešams mainīt psiholoģiju.
Embargo altruismam, tiem, kas to izmanto. Embargo citu viedokļa pārdomāšanai un ņemšanai vērā. Tam ir vēl mazāka nozīme nekā tam vai zaķis mežā šodien draudzējas ar lapsu vai ar vilku. Embargo pelēcībai un masu tendencēm un pakļautībai.
Tikai es pati zinu, kas man ir vajadzīgs un kāda es esmu, un tas ir vissvarīgākais.
Runā un dari sev.

Nojūgties līdz ar filmu Arizona Dream.

'After the storm, I couldn't say life was beautiful. But all I kept hoping for was the Eskimo boy of my dream to run out of one of these doors and hug me. And even though I no longer felt like a fish and realized I knew nothing, I was happy to be alive.'
'But what's the point of breathing if somebody already tells you the difference between an apple and a bicycle? If I bite a bicycle and ride an apple, then I'll know the difference.'
'I'm not going to die. I'm going to live forever until one day I wake up.'

...bet patiesībā tā filma ir ģeniāla.

Tur pie apvāršņa atkal ir zelts.
Ak, šis mūžam neaizsniedzamais zelts, bet īstākais no visiem.

Prominentākie tehnoloģiju eksperti nosauc četrpadsmit svarīgākos šajā gadsimtā risināmos uzdevumus.

Sauli par elektrību
Saule ir visiespaidīgākais pieejamās neizsmeļamās enerģijas avots, taču pagaidām mēs neprotam izmantot pat niecīgu daļu no dabas dāvanas. Ja mēs spētu paņemt to zvaigznes starojumu, kas sasniedz Zemi, tad iegūtu 10 tūkstošu reižu vairāk enerģijas, nekā patērējam. Pašlaik saules enerģija veido tikai vienu procentu no visas cilvēces patērētās enerģijas, jo baterijas spēj pārstrādāt elektrībā labi ja piekto daļu no uztvertā starojuma. Tuvākajās desmitgadēs inženieri koncentrēsies uz efektīvāku bateriju izgatavošanu. Iespējams, gadsimta beigās šis būs galvenais elektrības un apkures veids.
No zvaigznes uz reaktoru
Kopš EKSISTĒ mobilie tālruņi, metāls ar nosaukumu litijs kļuvis par ikdienā bieži piesauktu materiālu. Teorētiski, akumulatorā iestrādātais litija daudzums ir pietiekams, lai ar to mājsaimniecībai sagādātu elektrību 15 gadu. Taču ne jau baterijas formā. No šī metāla lielu enerģijas daudzumu var iegūt kodolsintēzes ceļā. Tieši tā enerģiju rada saule un darbojas ūdeņraža bumba. Taču veikt kodolsintēzi uz Zemes nav tik vienkārši, kā tas notiek zvaigznēs. Reaktoros nevar radīt tik lielu spiedienu. Zvaigznei līdzīgu apstākļu radīšana ir nozīmīgs izaicinājums inženieriem. Drīz viņi varēs sākt reālus izmēģinājumus Francijas dienvidos būvētajā kodolsintēzes reaktorā ITER. I
zplūdes gāzes pazemē
Kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem lielo pilsētu neatņemama sastāvdaļa ir dūmojoši skursteņi, kas izmet atmosfērā izplūdes gāzes. Taču pagaidām cilvēce nevar atteikties no fosilajiem kurināmajiem, jo tie sagādā 85% no mūsu patērētajiem energoresursiem. Viens no XXI gadsimta fundamentālākajiem izaicinājumiem ir izplūdes gāzu daudzuma samazināšana. Risinājumi ir dažādi. Sākot ar aļģu audzēšanu skurstenī, kas uzsūks oglekļa dioksīdu un pārstrādās to skābeklī, un beidzot ar gāzu iepludināšanu pazemē vai zem okeāna kādreizējās naftas ieguves vietās. Par daudz slāpekļa Cenšoties panākt aizvien lielākas ražas, cilvēki sāka "barot" augus ar ķimikālijām. To sastāvā ir atmosfērā esošais slāpeklis. Ražotāji ik gadu "izvelk" no atmosfēras 100 miljonu tonnu slāpekļa, un tas atstāj nopietnu iespaidu uz vidi. Pirmkārt, rūpnieciski saražotais slāpekļa oksīds ir siltumnīcas efektu izraisoša gāze. Otrkārt, šī gāze arī veicina ozona rašanos atmosfēras apakšējā slānī, kas drīzāk ir piesārņojums nekā aizsardzība pret saules starojumu. Treškārt, slāpekļa oksīda nonākšana dzeramajā ūdenī var izraisīt nopietnas veselības problēmas. Uzdevums ir novērst lauksaimniecības radīto piesārņojumu.
Padzerties no okeāna
Uz mūsu planētas dzerama saldūdens netrūkst, taču tas ir sadalīts nevienmērīgi. Kanādā iedzīvotāji var atļauties neaizgriezt ūdens krānu cauru dienu, bet daudzos Āfrikas ciematos aka pie mājas ir tikpat neaizsniedzams sapnis kā kosmiskais tūrisms vidusmēra eiropietim. Pašlaik tīra ūdens trūkums ir vainojams vairāk cilvēku nāvē nekā aktīva karadarbība. ANO dati liecina, ka pienācīgas piekļuves ūdenim nav katram sestajam planētas iedzīvotājam. Inženieri risinājumu saskata saules bateriju darbināmu dziļurbuma sūkņu ierīkošanā un sālsūdens atsāļošanā. Tas ļautu dzert papilnam dabūjamo okeāna ūdeni.
Caurules vecas
Liela daļa Eiropas un Tuvo Austrumu pilsētu ir celtas viduslaikos un pat vēl senāk. Daudzās ir nolietota, mūsdienu standartiem neatbilstoša infrastruktūra, sākot ar kanalizācijas sistēmām un elektrības vadiem. Pat Ziemeļamerikas pilsētas "brēc" pēc kapitālā remonta. Nereti virs senajiem ūdensvadiem ir uzbūvēti debesskrāpji, turklāt laika gaitā pazuduši senie pilsētu plāni. XXI gadsimtā inženieri ar modernām caurlūkošanas sistēmām meklēs vecās infrastruktūras paliekas un centīsies tās atjaunot. Šajā sadaļā ietilpst arī transporta sistēmas uzlabošana, lai izvairītos no sastrēgumiem. Iespējams, viens no risinājumiem būs daudzstāvu satiksme vai pat lidojoši auto.
Ārsts tepat blakus
Tehnoloģiju laikmetā medicīna bez dažādām elektro un sakaru ierīcēm nav iedomājama. Nākotnē šīs nozares vēl vairāk satuvināsies. IT speciālistiem un mediķiem kopīgā darbā jārada sistēmas, kas ļaus nepārtraukti novērot pacientus, saņemt norādījumus no ārsta, neizsaucot viņu mājās. Indivīdu slimības vēsture būs atrodama lokālajos un globālajos tīmekļos, ļaujot ārstiem pat citā valstī uzzināt, kādas kaites bijušas viņa aprūpē nonākušajam ārzemniekam. Šobrīd daudzās ASV slimnīcās informācija jau tiek glabāta datortīklos, taču citur pasaulē tā ir uz papīra. Šā gadsimta lielākais izaicinājums būs nodrošināt vienotu sistēmu visā pasaulē.
Katram savs aspirīns
Iespaidīgie panākumi gēnu pētniecībā ietekmēs veidu, kā tiek izgatavotas zāles pret dažādām slimībām. Pašlaik medikamenti tiek veidoti tā, lai tie palīdzētu vairākumam, taču daudzi neizjūt gaidīto iedarbību. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem "burtu" un aptuveni viens procents DNS mūs atšķir no citiem cilvēkiem. Šo variāciju izprašana ļaus izgatavot "personalizētās zāles", kas būs derīgas tikai tam pacientam, kam tiks izrakstītas. Lai to varētu darīt, zinātniekiem jāizveido pacientu ģenētiskie profili un jānoskaidro, par kādu slimību atbildīgs katrs gēns. Pēc dažām desmitgadēm ārstēšanas tabletes ar pacienta vārdu varētu būt realitāte.
Atbildes lielajām mīklām
Modernā zinātne ir sasniegusi daudz, taču uz galvenajiem cilvēces "lielajiem jautājumiem" atbilžu vēl nav. Lai tās iegūtu, nāksies izgatavot daudz jaudīgākus darbarīkus par pašlaik pieejamajiem. Piemēram, teleskopus, kas ļaus saskatīt Visuma malu, mikroskopus, kas dos iespēju aplūkot atomus arbūza izmērā, vai kosmosa kuģu dzinējus, kuri pārvietosies ar gaismas ātrumu. To izgatavošanai būs vajadzīgas tehnoloģijas, kādu pašlaik vēl nav, tādēļ inženieriem būs jāsadarbojas ar gaišākajiem zinātnes prātiem un jāatrod veids, kā uzlabot darbarīkus. Iespējams, šis uzdevums būs par grūtu arī nākamajām paaudzēm un kļūs par xXII gs. izaicinājumu.
Jāatkodē komunikācijas
Jau pirms tehnoloģiskā laikmeta fantazētāji mēdza aizdomāties par robotiem un mākslīgo intelektu. Taču ar saprātīgu būtņu radīšanu inženieriem neveicas. Sākumā viņi gribēja iet aeronautikas pionieru ceļu, kuri izgatavoja lidmašīnas, nepētot putnus. Taču smadzenes izrādījās pārāk "ciets rieksts". Tagad inženieri apņēmušies atminēt cilvēka smadzeņu mīklu un tikai pēc tam pārnest intelektu uz mehānismiem. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem būs atšifrēt komunikācijas kodu. Tikai tad, kad dators sapratīs vēstījuma jēgu, nevis atsevišķus vārdus, varēs runāt par tuvošanos mākslīgajam intelektam.
Atombumbām — nē
Atombumbas sprādziena draudi bija plaši iztirzāts jēdziens aukstā kara gados un atguva aktualitāti pēc 2001.gada terora aktiem ASV. Viena iznīcinošā bumba acumirklī var izdzēst 300 tūkstošu cilvēku dzīvības, tādēļ civilizācijas nākotnes vārdā kodolterorisma novēršana ir viena no prioritātēm. Lai nepieļautu atombumbu nonākšanu noziedznieku un agresīvu diktatoru rokās, inženieri izvirzījuši šādus uzdevumus: novērst sastāvdaļu pārdošanu, izstrādāt veidus, kā no attāluma identificēt atombumbu atrašanās vietas un kā tās neitralizēt, radīt priekšnoteikumus piesārņojuma savākšanai un nekavējoties sameklēt vainīgos.
Pakaļdzīšanās internetā
Internets ir kļuvis par tik ierastu dzīves telpu, ka daudzi cilvēki tur pavada vairāk laika nekā reālajā pasaulē. Tādēļ 21.gadsimtā svarīgs uzdevums būs uzlabot drošību kibertelpā. Tas nozīmē gan pasargāt elektroniski kontrolējamo reālās pasaules infrastruktūru, gan katra indivīda drošību. Filmās par terorismu bieži tiek rādīts, kā hakeris ar klēpjdatora palīdzību nojauc luksoforu darbību, izdzēš elektrību veselā pilsētā vai izslēdz signalizāciju lielās bankās. Ielaušanās datorsistēmās un vīrusu izplatīšana notiek arī realitātē, tādēļ varas iestādēm būs jāpastiprina uzraudzība šajā jomā.
Autoskola virtuāli
Virtuālā realitāte jeb iespēja izrauties no ikdienas un vismaz uz laiku pārcelties dzīvot paša izveidotā vidē būs viena no XXI gadsimta iecienītākajām izklaidēm. Iespējams, tā līdz nepazīšanai pārbūvēs mūsu dzīvesveidu. Piemēram, neviens vairs neies uz sporta pasākumiem, bet visiem šķitīs, ka viņi ir tribīnēs, ceļošana nozīmēs vajadzīgās pilsētas izsaukšanu uz savu istabu. Taču inženieri tajā saskata daudz nozīmīgu ieguvumu. Piemēram, iespēju mācīties vadīt auto vai lidmašīnu, neapdraudot nevienu cilvēku. Arī vēsturi būšot vienkāršāk apgūt, pašam aprunājoties ar virtuālo Napoleonu.
Kā Sokrāta laikos
Šodien mācības skolā ir publisks process, kurā tieša skolotāja un skolēna saruna ilgst pāris minūšu. Pateicoties datoriem, šajā gadsimtā varētu atgriezties sengrieķu piekoptā dialoga mācību sistēma. Skolēns sarunātos ar robotu un apgūtu tieši to, kas viņu visvairāk interesē, turklāt viņam pieņemamā tempā. Individuālo apmācības sistēmu inženieri izvirzījuši par galveno izaicinājumu izglītības sistēmā. Šeit būs jāpastrādā programmētājiem, radot nepieciešamās programmas. Nākamais solis būs mākslīgais intelekts un katram savs privātais robots– skolotājs. Ja vien roboti vēl gribēs mācīt tik neaptēstus radījumus kā cilvēki.
(raksts no diena.lv mājaslapas)

Attiecībā uz pirmspēdējo uzdevumu, es varu teikt, ka virtuālu ceļošanu nekādā veidā nevarētu pielīdzināt īstai ceļošanai. Kā gan kibertelpiska, tehnoloģiski radīta telpa varētu būt tikpat fascinējoša, lai aizstātu, kā reālā, kultūrvēsturiskā vieta? Jo burvība ir tieši tajā vietā, tieši tajā pilsētā, kas radusies gadsimtu, gadu laikā, burvība ir tajā, ka tu vari savām rokām pieskarties tai gotikas stila katedrālei, vai Napoleona laikā būvētajai Triumfa arkai. Burvība ir tajā gadsimtu elpā un atmosfērā, ko tā rada, burvība tajos cilvēkos ar savu kultūru, savai nacionalitātei raksturīgajām īpašībām, un to nu nevar mākslīgi izveidot. Tāpēc man pret visu šo virtuālo realitāti, mākslīgajiem intelektiem, robotiem, kas aizstās cilvēkus, robotiem, kas aizstāj dzīvniekus un visām pārējām fikcijām ir pavisam skeptiska attieksme. Skaistums ir tajā, kas ir no dabas veidojies, bet šīs 21. gadsimta blēņas cilvēku tikai iznīcinās. Turklāt, vai cilvēce maz izdzīvos līdz tādam XXII gadsimtam, jeb Trešais pasaules karš, atombumbas un ūdeņraža bumbas vai dabas katastrofas, sakarā ar cilvēka destruktīvo darbību attiecībā uz vidi, būs jau iznīcinājušas cilvēci....
Un vispār fakts, ka tīra ūdens trūkums ir vairojams vairāk cilvēku nāvē, nekā pat aktīva karadarbība, pats par sevi ir nomācošs un ārkārtīgi skumjš!
Bet lidojošie auto gan man lika sasmieties - es pilnīgi varu iztēloties tādu skatu, ka pa gaisu milzīgā pilsētā planē neskaitāmas automašīnas, gandrīz kā kosmosā...

[..] Un tomēr cilvēki tūkstoškārt vairāk nopūlas bagātības, nevis gara izglītības dēļ, kaut gan pavisam skaidrs, ka tas, kas ir, daudz vairāk dod mūsu laimei, nekā tas, kas pieder. Tāpēc dažu labu mēs redzam nerimtīgā nodarbinātībā kā skudru, kas no rīta līdz vakaram rosīgi nopūlas, lai vairotu jau pastāvošo bagātību. Ārpus šaurā līdzekļu jomas redzesloka viņš neko citu nepazīst: viņa gars ir tukšs un tāpēc neko citu neuztver. Augstākās, garīgās baudas viņam ir nepieejamas; velti viņš tās mēģina aizstāt ar gaisīgām, jutekliskām, maz laika, bet daudz naudas prasošām baudām, kuras viņš laiku pa laikam atļaujas. Mūža nogalē, ja laimējas, rezultāts ir tāds, ka viņa priekšā patiešām ir gana liela naudas kaudze, kuru atstāj saviem mantiniekiem vairošanai vai izšķērdēšanai. Tāpēc šāds dzīves gājums, kaut arī veikts ar visnotaļ nopietnu un svarīgu ģīmi, ir tikpat muļķīgs kā dažs labs cits, kura simbols ir āksta cepure.
Tātad visbūtiskākais dzīves laimei ir tas, kas cilvēks ir pats par sevi. Parasti gan tas ir tik maz, ka vairums no tiem, kas izstājušies no cīņas ar trūkumu, principā ir tikpat laimīgi kā tie, kas ar to vēl cīnās. Viņu iekšējais tukšums, viņu apziņas pliekanība, viņu gara nabadzība sadzen tos sabiedrībā, kas sastāv no viņiem līdzīgiem, jo similis simili gaudet (Līdzīgo iepriecina līdzīgais (latīņu v.)).
(Arthur Schopenhauer. Aphorismen zur Lebensweisheit.)

Tāds riktīgs šopenhauerisma vakars.

Screw you, birokrātu biedrība! Tās bibliotēkas kļūst arvien neatsaucīgākas, tāpēc nav jau nemaz brīnums, ka cilvēki nelasa vairs grāmatas (nu tam, protams, ir cits iemesls, bet arī šis varētu būt viens no!).
Man, redz nav atnests tas un tas, jāņem tikai tik daudz grāmatas, cik var izlasīt, es nevar vairs pagarināt termiņu... Labi, varbūt man patiešām vajadzētu pamēģināt lasīt nedaudz mazāk grāmatu vienlaicīgi, bet ja grāmatas nepieciešamas ilgākam darbam, tad kā gan var iztikt ar divu nedēļu termiņu? Savukārt grāmatas ar sarkano uzlīmīti, redz, vispār drīkstot lasīt tikai uz vietas... Nejēdzība.

Lēmums pieņemts. Ikdienišķi vitāls lēmums. Bet šoreiz nedaudz nozīmīgāks par parastu ikdienišķību. Varbūt neliela nodevība pret augstākiem mērķiem, bet šoreiz, tikai šoreiz es pieļauju izņēmuma stāvokli. Nepieciešamība. Turklāt varbūt šī nodevība patiesībā ir alka pēc šiem augstākiem mērķiem...?
Tikai riebjas godīgi sakot, ka galvenā dziņa ir konkurences dziņa. Pamatīgi tāda būšana riebjas.
Saņemties! Tā kārtīgi saņemties un nolaist nonstopā. Tā kā toreiz. Tikai šoreiz daudz daudz reižu stiprāk. Nepazaudēt spēju saskatīt jēgu. Apmātība. Nu jau es pāreju apmātībā. Fanātisms? Ai nē, ja šī apmātība būtu tikai fanātisma raisīta, daudz kas vēl būtu labi..
Šeit nav nekādu mērķu un motivācijas pašizaugsmes vārdā. Tikai dziņa.
Atklāta patiesība, lai es nonāktu konfrontācijā pati ar sevi.

Tad lai šis vakars arī ārda un grauj. Patiesība nevar ievainot, bet tā var daudz ko vairāk...

Ja nebūtu jāmācās kd, tad noskatītos Jim Jarmusch - Dead Man, sen neesmu skatījusies, bet šodien tieši vajag kaut ko tādu vēl... Lai iekšā asiņotu uz visiem 100%. Bet darīsim tagad to, kas jādara.

Es būšot vēstniece! ha, ha
Man nepatīk visi šie slavinājumi par lietām, par kurām nejūtos īpaši lepna un pašai nav gandarījums, jo tie taču ir sīkumi! Manas ambīcijas prasa ko citu nevis tikai parastus sasniegumus... es nezinu, bet kaut kas šodien liek man justies pavisam neomulīgi. Par vakardienu nejūtos gandarīta it nemaz, bet šodien vairs nevēlos sēdēt uz veciem lauriem.
Un tā naudas raušana man ir noriebusies jau trešajā dienā. Smiekligi. Tik daudz kas šajā pasaulē un sabiedrībā ir nožēlojami smieklīgs.
Cilvēks ir vāja būtne, viegli ietekmējams, manipulējams radījums, kas padodas savām vājībām un viegliem kārdinājumiem. Skrūvīte!

Vismaz šodien beidzot noskatījos Spring, Summer, Autumn, Winter... and Spring. Patiešām laba filma, īsts budisma mākslas darbs, bet patiesībā man šķiet, ka tā filma man lika justies vēl sliktāk šodien. Tādai filmai vajadzēja citādāku dienu nekā šī, I mean, tādas filmas nevar skatīties tāpat vien, jebkurā dienā... īpaši tāds cilvēks kā es, kas visu ņem tā stipri pie sirds. Šajā gadījumā tā filmā parādītā cilvēka nolemtība mani nospiež, vēl jo vairāk apzinoties, ka tajā visā nekas nav samelots un safantazēts, bet vien dzīves patiesība. Vistiešākā un precīzākā. Varbūt citu dienu tas mani tā nenospiestu.
Vienkārši smagi ap sirdi paliek, kad iedomājos, ka tam puikam pašam vajadzēs vēlāk tos akmeņus rīt, gluži kā viņa tēvam vajadzēja pašam iet ar smagu akmeni piesietu pie ķermeņa. "Un, ja kaut viens no dzīvniekiem būs miris, tu nēsāsi to akmeni savā sirdī visu mūžu." Pāris bērnišķīgi ļauna prieka mirkļu radīta dzīves traģēdija. Mēs esam visu mūsu darbību un domu sekas.

...viss reiz nāks atpakaļ. Gan labais, gan ļaunais.

Es jau dzīvoju pavasarī!

(:

Jā, es to tomēr izdarīju. Pēc šīs nakts nomoda stundām šāda rīcība bija tikai likumsakarīga. Nakts vidū manas domas bija tik skaidras kā rīta rasas dzidrums...
Savādi, ka es nejūtu neko, tikai to, ka man salst, jo māja nav sakurināta pietiekoši. Bet attiecībā uz to, ko izdarīju - neko. Es brīnos pati par sevi. Jeb vienkārši nogurums ir paralizējis mani?

Toreiz tās nojautas piepildījās. Kaut pati tām nenoticēju nemaz... Jeb dziļi sevī noticēju tik ļoti, ka baidījos, un šīs bailes sadzirdēja manu nedrošību, un atnesa sev līdzi to, no kā baidījos.

Šodien ir dedzinoša sajūta, it kā dedzinātu visu no iekšpuses un vienīgā vēlme ir kaut varētu to visu izspļaut. Bet nevar.
passive-agressive shit
Tu pat nevari pateikt, kas īsti tev vainas. Tu nevari aiziet prom no tā visa.

it's a judgement day in Santa Fe

my pain is self-chosen

I'm down
digging through
my old muscles
looking for a clue