šonakt gribās ko skaistu un bezgala cēlu.

paklausīt vienam, nozīme nodot otru... ieklausoties kādā, sanāk pārņemt tā dogmatisko viedokli
noticēt kādam pārāk, nē, nē, nē... lūk, pie kā tas noveda... tāpēc sūtīšu to "iejūtīgo" psiholoģi pie visiem velniem... I mean thanks for the cakes, but don't want to partake the party
no vienas galējības pārsviežoties otrā, it kā taisni nostāvēt nemaz nemācētu/nevarētu...
bija grieķiem vistīrākā taisnība par to pareizo samēru visā

the stupidest mistakes of all time were made today

šodien pa swh skanēja Sāra...
River... biju tik pārsteigta, bet tad atcerējos, ka ir taču 28. janvāris...

28 January 2008 @ 06:53 pm
you know..
cilvēkam taču vajag kādu ar ko parunāties, nevar visu laiku glabāt tikai pie sevis visus savus dvēseles pārdzīvojumus un nevar nepārtraukti tikai ar sevi diskutēt par visu, kas aizrauj...
putekļains bulvāris, piesārņotas, nomocītas domas, trīs tūkstoš jautājumi, pāris neskaidru atbilžu, nebūtībā izgaisušas apņemšanās
bet karnevāls tomēr turpinās, lai arī Brendan Perry apgalvo, ka tas ir beidzies...

'es sēdēju un lūkojos kā mēness parādījās debesīs pašu pirmo reizi'

...

Gads pagājis. Bet kas ir mainījies?

songs = friends !

Nina Simone + ādas jaka + Leo Tolstoy + šokolāde 70%

nupatās gan es eju aizvēsturiskā sviestā..
es runājos ar sevi, labi, tas vēl būtu mazākais, trakākais, ka man patiesi nekas nelien galvā, es īsti nesaprotu ko daru un runāju, līdz eksāmenam ir 35 stundas, no kurām 2 man jāpavada pārmigrējot atpakaļ uz rīgu, vēl pāris būtu ieteicams (!!!) pagulēt, un man sāk mesties panika virsū,
šķiet, ka mani ir pametuši visi iespējami iedvesmas avoti, un kosmiskā enerģija manī reducējusies tikai uz izklaidības garīgā agregātstāvokļa nodrošināšanu, viss pārējais tai ir dziļi vienalga
jeb vienkārši hiperaktivitāte, kas nepakam negrib būt tikt pielietota mācību procesā
jopcik!

Pagaidām iet kā smērēts, 9-nieku parāde pa tīro....
cik garlaicīgi :D

...un jā - tomēr man pietrūkst tas agons, tas, kas izraisīja grieķu "renesansi"

p.s. cik labi, ka tomēr atbraucu mājās klausīties Leonard Cohen :))

I never travel, but I'm always tired.

+

sentīre, sēnsī, sēnsum
quaerere, quaesīvī, quaesītum
crēdere, crēvī, crētum
praes.ind.pass. vs. part.perf.pass.
utt.


p.s. ja tie holivudas grāvēju meikeri būtu bijuši tik mīļi un saprātīgi un uztaisījuši kaut vienu patiesi reālistisku filmu par romu, kurā arī runā latīņu valodā, tad man tagad būtu bik vieglāk

p.s.s. all I need is love et music 'til I'll die

Viņa vienkārši piekabina pārāk lielu, sasodītu jēgu/nozīmi visam. She just wishes she could not give a damn to anything! oh yeah ..

Mana jaunā aizraušanās - Le français. Tas nekas, ka, mēģinot runāt, pati knapi spēju valdīt smieklus par sevi. Iemācīšos!
He, un atkal eksāmeni paliek just in the supporting role. :)

Gatavošanās lv eksāmenam izpaužās iegrimšanā Reinholda Mesnera Antarktīdas ceļojuma stāstā. Nē, es neesmu pēkšņi saslimusi un neilgojos pēc ziemas, bet ziemā to nevarētu lasīt. Mesners tagad pievienojas Hareram kā maniem mīļākajiem ceļojumu grāmatu autoriem. Es tomēr gribētu reizi mūžā aizkļūt līdz Antarktīdas pirmatnībai un izbaudīt šo vēl gandrīz vienīgo cilvēka nesamaitāto pasauli, kur domas ir tīras un skaidras un patiesa ir jebkura izjūta...
Un ar katra nākamā eksāmena beigšanos pieaug prieks par to, ka klades nu var nobāzt tur, kur mana acs neieskatās. Un kāda laime ir apziņā, ka var atbrīvoties no visām skolas lietām. Tas nav tikai prieks par skolas beigšanos, prieks, ka beidzot 12 gadi ir nomocīti. Nē, tas ir kas vairāk - vārdos īsti neaprakstāma brīvības un neierobežotības apziņa. Sajūta, ka beidzot brīvi vari izplest rokas, brīvi mācīties būt pati. Skola (pareizāk sakot - sistēma) ierobežoja, galvenokārt jau garīgi.
Now I can be reborn. No looking back. Just ahead.

I had a thought the other day that school really steals your ability to laugh.
Luckily it's over.
Damn, I feel so happy, even tough I have four and a half exams left.
Just laugh... whatever... about old fantasies, about old conversations, about misunderstandings, about old songs that were dear to you and still are...

Let's talk about disabilities. What are my disabilities?
Šīs dienas atbalsta punkts? Tāds maziņš, maziņš un trausls.
Pēc vakardienas "superlieliskā" English exama, šodien ir gandrīz vai nospļauties par rītdienas mutisko daļu. Kaut mana godkāre parasti prasītu, lai aizeju un norunāju cik vien labi iespējams... Nē, šoreiz es labprātāk gremdējos pārdomās par vakardien noskatīto "Bābeli"... death triology
Visas vakarnakts apņemšanaš šodien paņēmušas brīvdienu... bet kā tad tas ir, ka no dažiem cilvēkiem es instinktīvi vairos, bet pie dažiem tikpat instinktīvi pieķeros? Protams, tie otrējie ir stipri mazākumā. Tik ļoti, ka šis mazākums kļūst bīstams. Jeb es esmu bīstama pati sev?
Pēdējā laikā skrienu kā negudra, arvien biežāk un biežāk, un ja manas fiziskās dotības atļaut vēl, es nomocītu sevi vēl vairāk. Kaut viņas atļautu... Es nevēlos justies dusmīga, es nevēlos justies neapmierināta, es vēlos patiesi smaidīt un neņemt tā īsti pie sirds neko.
Pastarpināti vārdi, nepastarpinātas sajūtas. Manai bezjēdzīguma filosofijai nav nekāda sakara ar izdaudzināto postmodernisma laikmetu. Tā ir individuāla neizpratne un paslēpju spēlēšana. Tikai šoreiz ne tādu paslēpju kā bērnībā.
...un mēs visu mūžu nēsājam līdzi tās drazas... tu nevari izkāpt no sava laikmeta un savas paaudzes...nekad, nekādā veidā...
So what were my disabilities...?

p.s. I just wish you wouldn't have left the scars...

nāk nakts un visas sajūtas kļūst spēcīgākas un aizgrābjošākas......

ah, priekš kam pirku tās dārgās Oxford grāmatas, ja tāpat nesanāca laika izstudēt... Te nu tas ir - vakars pirms English exama!
Šopēna Noktirne C minorā padara nedaudz (labi, tā diezgan daudz) tādu kā šizofrēnisku, ārpus prāta ierastajām robežām izgājušu, kaut kā tā... Es vispār sev gribu teikt, lai es pārāk nesatraucos un nestresojos par to eksāmenu, jo nu 1) tiem ISEC dabriniekiem tur tāpat nekad nav ko darīt un ir bezgala daudz laika izdomāt pilnīgi tizlus uzdevumus; 2) nevar zināt kādi cirka triki tiem šoreiz būs ienākuši prātā; 3)galu galā es nemācos kaut kādam valsts standartlīmenim, bet sev, un pati daudz labāk zināšu, ko zinu, nekā, ko parādīs mana veikuma salīdzināšana ar visu pārējo veikumu... whatever just...
Yesterday night I dreamt about a picturesque countryside, where two eagles spent their time talking in a language that people would never understand... Those silly people, who are gaining for something, that they don't even need.
I feel like drunk, and it is strange, because I'm not drunk. Should I be drunk?

Mood: Why on Earth I'm doing all this?

p.s. un man uznāca atkal kārtējā smieklu lēkme par to, ka es mācos, mācos kaut ko, bet tā arī neko neiemācos! heh... bet varbūt es smejos par to amizanto screen saver ar Da Vinči izgudrojumu atveidojumiem, kas ik pa brīdim parādās uz mana datorekrāna...
Yē... Pearl Jam koncerts ir downloadējies beidzot! Skatīties to vai mācīties? Nē, labāk iešu gulēt... Jā, un tos vārdiņus tā arī neiemācījos! Shit!

meža atspirdzinošais gaiss, upes burbuļojošās skaņas un patīkams nogurums.
(jā, un tam visam piedevā gandrīz nekad nenomierināmais un neaizdzenamais slinkuma rūķis)

p.s. Our best decisions, the ones that we never regret, come from listening to ourselves.

Mikij, dod pieci! The first one is over! Quite alright :))
Citi tik tagad lien laukā no tā moku kambara, bet es jau sākšu taisīt sev sautētos dārzeņus, palutināšu sevi ar kādu izcilu filmu, un vēlāk došos ķert indīgās Saules starus... Br.. baisi paliekās, kad dzird par to, cik tagad Saule esot kaitīga. Bet man tā tik un tā ir mīļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka tik maz to sanāk redzēt...
Mieru, galvenais mieru. Uzšķaudīt visam, kas nav tā vērts, lai tādēļ tiktu patērēta enerģija, tā ko varētu daudz labāk pārvērst pozītīvā smaidā vai skaļā dziedāšanā līdzi Where the Streets Have No Name :))

p.s. biski smiekli nāk par tiem cilvēkiem, kas uz eksāmeniem nāk trakoti sapucējušies

Brīnišķīgs vakars un debesis ir tik skaidras kā augstākajā nirvānas pakāpē nonākušā budista dvēsele. Kā es mīlu šos pavasra un vasaras vakarus - miers, kas izstaro gaismā romantikas starus. Labprāt skrietu, dejotu, brauktu, lidotu, izkliegtos no visa spēka un vienkārši gulētu zālē kaut kur tālu prom no mašīnu rūkoņas, asfaltiem, izplūdes gāzēm, autobusiem un cilvēku dīkdienības. Sapnis par viņu. Sapnis vienatnē.
Tā vietā - realitāte. Visa diena ar matemātikas "brīnumjaukajām" formulām un supertizlajiem uzdevumiem. Rītdien matemātikas ieskaite. Aiziet eksāmeni! Pašā jaukākajā laikā! Un nākamnedēļ solīja pavisam superīgu laiku. 2004. gada darbu izpildīju uz 9! Malacis! Turpretī it kā tādu pašu 2002. gada darbu - uz 6! Nu nva taču taisnīgi īsti tie uzdevumi, atkal tīrā veiksme... Tad jau redzēsim rīt pēc 10tiem kādi feinie izdevumi man būs patrāpījušies! Un kur vēl eksāmens matemātikā... Tur man vispār īsti nebūs ko darīt... Tik sēdēt un dumji blenzt tajos 2. daļas uzdevumos, no kuriem varbūt vienu varēšu izlobīt.
Šopēns ir lielisks fons mācībām. Jau otro reizi to konstatēju. |Netraucē, bet tieši palīdz koncentrēties, un plus vēl piedod jautrāku garastāvokli.
Jūra! Es gaidu to brīdi, kad atkal būšu pie jūras, varēšu nostaigāt n-tos km, un jutīšos tik labi kā neesmu jutusies kopš pērnās vasras. Ar plikām kājām pa ūdeni, ar seju pret Rietumiem, pretī Saulei! 3 nedēļas! Pēc eksāmeniem tomēr nesākšu uzreiz strādāt. Kaut nedēļu izbaudīšu vasaru, kaut arī bez naudas. Whatever.. pati vien esmu vainīga, ka nav naudas un nebūs kamēr neatsākšu strādāt... Bet vismaz nedēļu bez skolas, bez eksāmeniem, bez darba, man ir pienākums sev uzdāvināt. Wish me luck for tomorrow.... :)

Vecajā Derībā Pirmās Mozus grāmatas sākumā teikts, ka Dievs radījis cilvēku, lai tas valdītu pār putniem, zivīm un dzīvniekiem. Taču to ir rakstījis cilvēks, nevis zirgs. Nav pilnas paŗliecības, vai Dievs tiešām ir devis cilvēkam varu pār bvisu dzīvo radību. Drīzāk jau šķiet, ka cilvēks ir izdomājis Dievu, lai tas svētītu varu, ko viņš uzurpējis pār govi un zirgu. Pat asiņaināko karu laikā cilvēce jutās brālīgi vienota savās tiesībās nokaut govi vai zirgu.
[..] [..]
Dekarts spēra izšķirīgu soli tālāk, pasludinādams cilv;eku par dabas kungu un pavēlnieku.
[..]
Es redzu, kā Terēze sēž uz celma, glāsta Kareņinam galvu un domā par cilvēcības krahu. Šādos brīžos acu priekšā ataust arī cits skats: kā Nīče iziet Turīnā no viesnīcas, ierauga kučieri, kas pātago zirgu, apskauj zirga kakalu un raud.
Tas notika 1889. gadā. Arī Nīče tad jau bija cilvēkiem tāls. Varētu teikt, kas tas bija dvēseles slimības uzliesmojums. Un tieši tāpēc viņa rīcībai, manuprāt, piemita dziļa jēga: Nīče lūdza zirgam piedošanu par Dekartu. Viņa ārprāts (tātad atsvešinātība no cilvēkiem) sākās tajā brīdī, kad viņš raudāja par zirga ciešanām.
Šis Nīče man ir tik[at tuvs kā tā Terēze, kam uz ceļiem galvu uzlicis neglābjami slimais suns. Redzu viņus abus, Nīči un Terēzi, kopā attālināmies no lielceļa, kur maršē uz priekšu "dabas kungs un pavēlnieks".
...idille ir atmiņā palikušais paradīzes tēls. Dzīve paradīzē nebija skrējiens pa taisni, kas ved nezināmajā, nebija piedzīvojums, bet riņķošana pa apli pazīstamā vidē. Šāda vienveidība nevis garlaikoja, bet darīja laimīgu.
Kamēr cilvēks dzīvoja dabā, mājdzūivnieku vidū, gadalaiku mūžīgajā maiņā, viņā vēl mājoja vismaz paradīzes idilles atblāzma. [..]
Noliecies paradīzē pār avotu, Ādams vēl nezināja, ka tas, ko viņš tur redz, ir viņš pats. Ādams nez vai saprastu Terēzi, kad tā meitens gados stāvēja pie spoguļa un centās saskatīt savas miesas dzīlēs dvēseli. Šajā ziņā Ādams bija tikpat kā Kareņins. Terēze it bieži izklaidējās, vedot viņu pie spoguļa. Tomeŗ Kareņins nepazina savu atspulgu un izturējās pret to vienaldzīgi, jo tas viņu galīgi neinteresēja.
Kareņina pielīdzināšana Ādamam manī modina domu, ka paradīzē cilvēks vēl nebija cilvēks. Pareizāk sakot, cilvēks vēl nebija aizdzīts pa cilvēka ceļu. Toties mēs jau sen esam aidzīti un lidojam laika tukšumā, kur virzība ir tikai pa taisni. Taču joprojām ir kāda smalka saikne, aks mūs vieno ar tālo, miglā tīto paradīzi, kur Ādams noliecās pār avotu un pilnīgā pretstatā Narcisam pat nenojauta, ka blāvais plankums ūdenī būtu viņš. Alkās pēc paradīzes izpaužas cilvēka vēlme nebūt cilvēkam.
[..] [..]
Neviens cilvēks nevar otram dāvāt idilli. To spēj vienīgi dzīvnieks, jo viņš nav izdzīts no paradīzes.

Milans Kundera. Nepanesamais esības vieglums.

the night slowly lowers her veil to make people grieve...

... and then the morning comes and we turn into pumpkins ...