un vispār - dīkdiene es esmu.
sēžu un filosofēju.

rīts
dzīvesprieks
pašapziņa
pārliecība
atvērtība

the coward believes he will live forever
if he holds back in the battle
but in an old age he shall have no peace
though spears have spared his limbs

cattle die, kindred die,
every man is mortal:
but I know one thing that never dies,
the glory of the great deed.

The Elder Edda, Words of the High One

man šķiet, ka šis laiks cilvēkiem tiešām var dot ko labu arī. proti, spēju vienkārši priecāties par dzīvi, kā arī sapratni par to, cik nevērtīga patiesībā ir nauda un materiālās vērtības vispār.
Ja jo dienas kļūst, jo sliktāk, ko mēs citu varam darīt, kā smieties par visu, tā vietā, lai raizētos un piepūlētu savas domas par to visu. Cik tālu mēs varētu aiziet raizējoties? Pazudināties, sajukt prātā...?
Nē, labāk tā...
Sākt priecāties par sīkumiem, vai kaut vai to, ka uzaususi jauna diena, vai to, ka mums ir arī labi, patiesi cilvēki apkārt. Sākt domāt par garīgām vērtībām, par to, cik mēs paši iemiesojam labo sevī. Par to, ka ik dienas var kādu iepriecināt, vai izdarīt ko labu.

baigā diena
diena, kas sākās 5 a.m. ar domām par to, kāpēc pavasaris un rudens ir vīriešu dzimtē, bet ziema un vasara sieviešu dzimtē.
elpu skaitīšana, lai disciplinētu domas. [darbojas!!]
SP 7:4
pēdējais vēl nenokusušais grumbuļainais ledus skrienot uz troļļuku.
gudrība no mazā Voldenas ciematiņa, 19. gs.
neloģisks pārsteigums loģiskā priekšmetā [un jā, es nožēloju, ka skaļi visiem nepateicu, kas ir kvertulants, feelin' a bit guilty]
čau!
darkest coffee? alright!
paldies Tev!
tik ārkārtīgi burvīga melodija universitātes ēdnīcā, ka uz brīdi nesapratu vairs kur atrodos, vai sapnī, vai ... vēlos vēlreiz redzēt to pianistu... tik, tik, tik izjusti ...
smaids, atvēries pasavaris, smaids, mākoņi paverās, smaids, spilgtie saules stari, vēlreiz smaids
melnās kedas
smaids
tip-tip
paldies :)
nav par ko :)
vēl viena atklāsme, redzot dusmu nocietinātu seju
lietus piles no jumtiem uz galvas
Pasaules tautu mitoloģija
atklājam saldējuma sezonu? ar karamelizētiem valriekstiem!
... un mākoņu sega atsedzās, lai rietošā Saules ripa apliecinātu man manu līdzšinējo atziņu patiesumu
deja pa peļķēm un dubļiem
pārsteigums, ak ... likteņa pirksts? whatever ... bet paldies. vajadzēja. tieši laikā.
back home
un ir labi, tik labi. prieka asaras zem brillēm

kopsavilkums: un pilnīgi visu šodien es varētu savīt simboliskā stāstā, viss apliecina manu ceļu

velku pagātni augšā, arvien dziļākus slāņus
ielaisties ar Sokratu nozīmē sniegt norēķinu par savu dzīvi, savu paša dzīvi
tagad tikai saprotu, kāda smakojoša lupata mana dzīve bijusi tik ilgu laiku
bet ne par to vairāk
tagad par pavasari
pavasari manī
(:

nekritizē un tad arī tevi nekritizēs
nediskriminē un tad arī tevi nediskriminēs

tas mirklis, kad tu domā, ka beidzot zini un saproti, kad tev šķiet, ka beidzot atbilde ir atnākusi, ir tieši tas maldu brīdis, kad tu patiesībā nezini, brīdis, kad tev vajag iet un darīt kaut ko, lai saprastu, ka nezini viss tomēr vēl, nevis pašapmierināti tīksmināties par sevi

I hope my smile
Can distract you
I hope my fists
Can fight for two
So it never has to show
And you'll never know

I hope my love
Can blind you
I hope my arms
Can bind you
So you'll never have to see
What we've grown to be

One may think
We're alright
But we need pills
To sleep at night
We need lies
To make it through the day
We're not ok

One may think
We're doing fine
But if I had to lay it on the line
We're losing ground
With every passing day
We're not ok

But that's one thing
I would never
One thing I would never
That's one thing
I would never say to you

tagad tikai nesapriecāties pārāk par pārmaiņām sevī
:)

ārā viss ir balts!
tik tālu nu mēs esam aizdzīvojuši, ka ziemas pēdējā mēneša pēdējā dienā ārā aiz loga beidzot ieraugām skatu, kādai ziemai vajadzēja būt visus šos trīs mēnešus. I think this is very serious!!
no nostalgist pie incurable

a weird movie this one was, he, he
bet man patika, sākumā pamatīgi atgādināja to Beketa lugu Gaidot Godo, kur abi kaut ko gaida, uz kādu personu, kam vārdu tā arī nenosauc, bet beigās.. beigās filma patiesi bija kas vairāk par parastu bojeviku, lai arī par slepkavām ... heh
bet filma bija par Bridžu - visviduslaiciskāko Beļģijas pilsētiņu [Man tur jātiek!]

you've got to stick to your principles, un pif-paf, pats lielākais slepkava beigās nošaujas pats

in bruges

off, I just want to take off
viens traks deal!

kaudze ar smagām grāmatām. Vācu valodā!!! vienkārši psc!!!
ziepēs līdz ausīm, un vēl trakāk saziepēta!


p.s. secināju, ka post-roks (tāds riktīgi gruzīgais, bez vārdiem) ir ideāls pavadījums steidzīgiem rītiem trollītī, bet, bet, bet vakaram ārā, drēgnumā, mitrumā, veselu stundu gaidot busu, kāreiz der Morisetes Thank You, un lai uzsistu garīgo -> Krevica Magoalone.
... and still I don't understand a thing!

meklējot atbildi.
viena, iespiesta savās domās, nespējot atbildēt, kāpēc rīkojos tā kā rīkojos un kāpēc nerīkojos vispār.
visiem ir savas lietas, savas darīšanas, cilvēki neliekās ne zinis cits par citu. un ko tad gan es gribēju? tik lielā pilsētā nevienam nav nekādas daļas gar citiem, simtiem cilvēku paiet garām cits citam, fakultātē ik dienas redzu tos pašus cilvēkus, lielākā daļa man ir vienaldzīgi, bet pret dažiem ir simpātijas un liela vēlme ar tiem iepazīties un iedraudzēties. bet atkal mēs paejam garām vienaldzīgi. un vai tā būs visus šos gadus. tiks paiets garām un tā arī neiepazīts?
un kā gan lai runā ar cilvēkiem, ja tev jau ir izveidojies priekšstats par tiem, tik ilgi tos vērojot? kā lai runā bez priekšstatiem?
saruna kā dialogs sevis iepazīšanai. ? es nespēju, neprotu, vai man nav lemts?
nemāku komunicēt

rīt jāceļās agri, neesmu vēl sākusi neko mācīties rītdienas semināram, nav ne jausmas, par ko, lai raksta referātu, darba daudz, gribās mājās, zem segas ar karstu tējas krūzi un filmām par mīlestību un cēliem mērķiem dzīvē

es vairs neko nesaprotu .. pilnīgi neko

un medus burciņa ir gandrīz tukša

bet viens man ir skaidrs - ka nekad neesmu sarunājusies, ja nu vienīgi tikai ar sevi

un kā lai tagad nekaunās no pagātnes?

> self-observing

> Oscar Wilde esot teicis, ka he has never met a man so ignorant that he couldn't learn a thing from him

> all the money in the world, all the friends that you have won't save you from the moment when you'll have to face your own self, by the way ..

mana istaba ir tik attīrīta kā vēl nekad
pati esmu nogurusi, bet atvieglota. pat vēl vairāk... atjaunota, nevis salāpīta, bet uzšūta no jauna, ar jaunu dzīves dvašu, dvēselē es ceru...
un yes! šodien beidzot dzirdu u2 jauno veikumu, un man jau IR mīļākā dziesma tajā albumā

Choose your enemies carefully ‘cos they will define you
Make them interesting ‘cos in some ways they will mind you
They’re not there in the beginning but when your story ends
Gonna last with you longer than your friend

cilvēks esot sociāla būtne

Vakardien pakritu uz grumbuļainā ledus, laikam tik loti biju iegājusi skriešanā, ka nepadomāju, ka ir taču tik slidens. Sāpēja ļoti, bet pēc īsa mirkļa es jau piecēlos, atsēdos, un ne pus dziesma nenoskanēja, kad jau atsāku skrejienu.
Joprojām sāp. Bet es lēnām atgūšos.

edited: Feb 20, 2009, 12:50 , jo fakultātes kompim nav garumzīmju

ilgi domāju kā lai uzraksta, kā lai pastāsta savu dvēseles stāvokli.
kā es jūtos iesprostota šeit un tagad, šajā laikā, atbildīga par sev piespriestajām rīcībām, un domājot, kā man nāksies maksāt par to sekām.
kā tad vispār ir dzīvot šajā laikā, kad garīgums slēpjas, kad tas zūd aiz lietām (taustāmajām, praktiskajām un visādi citādi bezdvēseliskajām), aiz meliem: viss ir/būs kārtībā, aiz laicīgām vērtībām, varbūt pat to pašu vērtību degradācijas, un vēl trakāk šodienās: aiz vārda krīze. Ak, cik muļķīgi tu jūties katrā veikalā visu uzmanību vēršot uz displeju, kur pa santīmiem vien sasummējās liela naudas summa, un tu apjēdz, cik daudz enerģijas tu velti domājot par naudu. Un tad riebies pats sev. Un riebjas iet veikalos. Cilvēki ir tādi, tādi... grūstās, neredz citus, tik ātrāk kā steigt pie lētākajiem akcijas produktiem, grābt, ķert! Apmāti taču visi viņi ir, pavērojiet viņu sejas! Bet ne par to ir runa...
Vismaz viens cilvēks pasaulē mani šobrīd ienīst. Kas zi', varbūt pat daži, bet par tiem man maza rūpe, sorry... Es savukārt pati ienīstu joprojām to vienu cilvēku. Un joprojām šī nīšana iet roku rokā ar tās pilnīgo pretstatu, kas šķiet ir no riņķadejas sērijas. We hurt each other, then we do it again. Situācijas risinājums? Kas vispār ir šis vārds risinājums? Izklausās pēc kādas maģiskas formulas, ko pielieto attiecīgā situācijā, un tad viss atkal ir čikiniekā. Bet vai tad vispār cilvēku savstarpējās attiecībās kādu formulu var pielietot? Tā taču ir māksla un māksla nevar būt eksakta. Un tā nav, nekad nav tā, ka viss ir pilnīgi kārtībā. Vienmēr iezogās kādi pārpratumi, aizvainojumi, egoisma izpausmes, jo cilvēks taču vispirms grib sev un tikai sev. Man šķiet, ka tikai retajam ir vērojams patiess altruisms... Mēs katrs gribam tikt saklausīti, lai uzklausa un iedziļinās mūsu problēmās, un citreiz pat ir grūti nekļūt aklam tikai no savām problēmām, neredzot, ka citiem iet patiesi sliktāk. Jo tu esi šobrīd šeit un esi tu, jūti sevi, nevis citus. Tikai loģiski ir domāt par sevi.
Kas esmu es sev šobrīd? Atbilde, kas jāpārdomā.
Viens ir lasīt un saprast. Cits ir lasīt, saprast, saprasto pielietot un redzēt to savā dzīvē. Redzēt, pamanīt tos momentus, un attiecīgi rīkoties.
Grūti, es šobrīd tomēr nespēju turpināt, šī pašdialektika patiesi ir bīstama.

p.s. and the more I see, the more life means to me