Labrīt!
Cilvēki ir maitas.

ticība
nepamet mani
lūdzu

Nedabuju eenu sev. Kaapeec gan manu studiju programmu tik maz izveelaas? Varu dereet, ka uz ekonomistiem un juristiem bija paarprodukcija, taa, ka nepietika nemaz studentu, kas gribeet njemt eenas. Nav godiigi.
Vismaz tikko valjaa no taam briesmiigajaam karteem. Jaa, protams, es atkal esmu sataisiijusi sev visvisaadas sarezhgiitas kompilaacijas, taa, ka pati netieku vairs galaa. Esmu veel sarezhgiitaaka, nekaa domaaju. heh
Un tagad pavisam nopietni - shodien atvainoshos. Par to, ka izmantoju cilveekus. Zemiski, nekrietni.
Tas nospiezh. Ljoti.

šodien vēl esmu 21 grama noskaņās
atkal, šoreiz jau stiprāk
How many lives do we live? How many times do we die? They say we all lose 21 grams... at the exact moment of our death. Everyone. And how much fits into 21 grams? How much is lost? When do we lose 21 grams? How much goes with them? How much is gained? How much is gained? Twenty-one grams. The weight of a stack of five nickels. The weight of a hummingbird. A chocolate bar. How much did 21 grams weigh?
how much is gained?
pārāk daudz laika tiek pavadīts bezdarbībā, man jāmācās beidzot saplānot savu laiku
neapmeklēt lekcijas, kuras tāpat nenoklausos, bet noguļu nomoda stāvoklī
strādāt produktīvi, nevis pa tukšo, neiedziļinoties kā parasts
pēdējais laiks saraut
es zinu, ka varu gūt no tā arī prieku
tikai pārāk ilgi slinkots, un tas arī viss
iespējams es varētu izdarīt ļoti daudz, ja vien ticētu tā pa īstam saviem spēkiem, un nenoņemtos ar bezjēdzīgām pārdomām
jāsameklē kāda jēdzīga grāmata par lekcijām, kurās neklausos stāstīto
salādēju visus savus jaunos avangarda, progresīvā un black metāla gabalus pleijerītī
dungoju pie sevis klusām Sāras dziesmas vārdus
vēroju cilvēkus, lai saprastu tos
un izturos mierīgi pret visu

jā, man patīk izmisums mūzikā

un ar tiem in the woods... esmu ne pa jokam aizrāvusies šajā week-end-ā
(:

saskatīt katrā dienā
katrā darbībā un
katrā notikumā simbolu
un
pāvērst tos
sava ceļa filosofijā

miers manī
arī mans laiks pienāks, un nevajag kā āpsim skriet visās sienās [vai āpši skrien, es pat nezinu, bet es skrienu točna]
ir jāzin savs laiks un sava vieta un jāiemācās nosvērtība, valdot pār sevi
visu ko grib nevar dabūt, bet var mēģināt gūt visu to labāko no visa tā, kas notiek
mans pašmērķis nav pēc iespējas vairāk izlasīts, uzzināts par visu kaut ko
tas ir tikai līdzeklis manā ceļā, kurā jāiemācās saprast
galvenais lai ir interese, galvenais būt iekšā - inter+esse

uz lai mūzika pavada mani manā ceļā. kā līdz šim tas ir bijis, kā tas ir, un kā tas domājams būs arī vienmēr
'I try to own my destiny that I can make or break it if I choose'

"We should no longer paint interiors with men reading and women knitting. We should paint living people who breathe, feel, suffer and love."
Edvard Munch, 1889

Jā, tāpēc es mīlu šitos visus modernisma stilus, kas salauza klasisko, parasto, stīvo visu iepriekšejo gadsimtu mākslu. Jo tie beidzot pasaka, ka mākslai ir jāizsaka cilvēka patiesā dzīve, nevis tikai tās skaistās puses, acij tīkamās reālijas, bet gan tieši tas kā mēs jūtamies, jo tā ir mūsu dzīve šeit un tagad.
Un impresionisms to visu aizsāka, lai dzīvo Monē, Degā un Van Gogs! Un Dalī ir ģēnijs no citas planētas.

atradu vienu šausmīgi labo norvēģu post-metal un avant-garde grupu: In the Woods ...
viņiem ir tīra un izteiksmīga skaņa

ak, un vēl īslandietis Ólafur arnalds. mierīgi un burvīgi

šī ir patīkami produktīva diena

no matter what, you can never be ashamed of the truth.

Don't worry you will find the answer if you let it go
Give yourself some time to falter
But don't forgo know that you're loved no matter what
And everything will come around in time

I own my insecurities I try to own my destiny
That I can make or break it if I choose


es esmu

dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir, un jāzin sava vieta, savādāk tiešām var sastrādāt lietas, par ko pēc tam ir liels kauns.

mēs visi esam gudri tiesāt citus, bet ko darīt tad, kad mēs paši rīkojamies vēl trakāk un sliktāk?

tagad ir lielāks smagums
patiešām ir smagāk visu panest
kaut vai mūzikā to jūt... degoša lāpa būs mūsu saule... tumša upe... skumju akmeņi, no albuma pēc septiņiem vientnē gadiem
kas tai mūzikā ir tik nomācošs, nē, nē, ne tikai vārdi... visa viņu mūzikas dvēsele ir pilna dzīves smaguma, tas izskan katrā notī, katrā balss tembrā
kas tais 2:59 minūtēs var būt tik sāpes radošs?
atpakaļ pie manis
vai kļūs vēl smagāk un grūtāk? un ja nu es nespēšu panest vairāk?

un es tomēr turpinu klausīties to dziesmu vēlreiz un vēlreiz... kā vienmēr. ja sāp, tad lai sāp vēl vairāk, un vēl vairāk, līdz brīdim, kad točna vairs nevar izturēt, un vēl tālāk... novest sevi līdz izmisumam, eksperimentēt ar sevi, vērot sevi noasiņojam... līdz galējai robežai

es vēlos atpakaļ skolas gadus
mazāk atbildības
vakaros noslēpties
kā toreiz ar to dzenbudisma stāstu grāmatiņu, dead can dance mūziku un mandarīniem
kā toreiz pierakstot visu kladi ar citātiem no into the wild
nīčismā un šopenhauerismā
kā toreiz... vēlreiz
neizpildīt matemātikas mājadarbus un atkal nospļauties par ķīmiju

es tikai gribu zināt vai visi šie gadi man ir ko devuši

laikam kaut kas jāuzraksta
par to, ka šodien atkal nobastoju
jutos kā senāk skolas dienās, kad gribējās uzšķaudīt visai skolas sistēmai, nebūt tai perfektajai skolniecītei, kas visu kārtīgi izdara, un nekavē skolu, kad kļuva galīgi neizturama skolas sabiedrība ...
tagad ir savādāk, tik tās mazās bailes tās pašas... ko nu skolotāja (tagad - seminārnodarbību pasniedzējs) teiks, kam lai pajautā, kas tika darīts nobastotajās stundās (nodarbībās), kā lai attaisno savu neierašanos utt. Mana pienākuma un atbildības sajūta joprojām nav mazinājusies
bet varbūt tagad nemaz nav savādāk, jo es joprojām mocos ar savu personību, joprojām meklēju mieru un mierinājumu kaut kur, joprojām cenšos atvērties... un izmisīgi nodibināt attiecības ar apkārtējiem
iesēdos autobusā šodien, tad, kad man tikai vajadzēja iznākt no 16. auditorijas
domāju par to, kā kādreiz bērnībā jutos laimīga lasot blaitones stāstus, iedomājos, ka esmu viena no tām piedzīvojumu meklētājām, kas atkal kādā pamestā pilī atklāj kontrabandistus, tā patīkami kņudinošā baiļu sajūta un neapklusināmā aizrautība, ar kabatas lukturīti pa naktīm, noslēpumi... un draudzība arī
kopš tiem gadiem daudz kas pagājis... laiks pagājis... varbūt izniekots laiks... ceru tomēr, ka nē... bet domas izdomātas daudz, pārāk daudz izdomāts, pārāk daudz domāts vispār, tik daudz, ka domāšana atrofējusies un neklausa vairs tagad, kad lieku tai strādāt... kā tas vispār var būt, ka viens cilvēks tik daudz domā? tos stāstus atceros kā šobaltdien, tās sajūtas, un laiku, kad kādreiz varēju visu nakti nosēdēt lasot... tagad jau sen vairs nevaru. Pēdējo reizi varēju, kad Remarku lasīju. Pēdējo reizi varēju, kad vēl viss šķita kārtībā esam.
bet šobrīd
ir kāds cilvēks, ko ļoti apbrīnoju, un kam man jāatvainojas par savu pēdējā laika prāta aptumsumu, tā izpausmēm, lai nav galīgi kauns par sevi faķī satiekot...
kad vispār bija pēdējā reize, kad spēju pamācīties? ko lai dara ar savu kursa darbu, kas jānodod nu jau mazāk kā pēc 2 mēnešiem un man ir izdarīts 0 darbs, pat literatūras saraksts nav sastādīts... plus vēl lepnās vācu kartes; piedodiet lūdzu, ka pievīlu Jūs
es tomēr neesmu vairs tā, kas biju reiz
tagad man ir vienkārši lielāks pofigisms uz visu
mazāka ticība saviem spēkiem
un lielāka vēlme būt vienkāršam cilvēkam ar tiem ikdienišķajiem ciešanu un vilšanās stāvokļiem, ko mēs visi piedzīvojam
visgrūtākais ir izveidoties par cilvēku

if happy little bluebirds fly over the rainbow, why can't I?

šodien tā savādā pēcgarša, kā jau atkal pēc visādiem mēsliem, kas sastrādāti...
eh, cerams, ka beigu beigās viss būs labi
just go ahead -> ;)

šausmīgi savāda diena.
un tagad es saprotu, ka traki ir ar mani...
tāds dīvains cilvēks es esmu, un ne tikai...
es vienkārši gribu zināt, kāpēc man tik grūti runāties ar cilvēkiem. ok, ar Natāliju sarunas risinās viegli, bet ar citiem cilvēkiem es vispār neprotu runāties. šobrīd drošvien viens cilvēks domā, ka es esmu pavisam galvu saspiedusi kaut kur - visticamāk grāmtās, ko lasu un filmās, ko skatos, vai vēl kaut kur citur... jo šodien sanāca pilnīga izgāšanās.
armijnieku zābaki, jaka... un kas iekšā? cilvēks ar cēlām domām, kas neprot neko izpaust uz āru. un atkal palieku cilvēkiem neizprotama. kāpēc es nevaru vienkārši brīvi risināt sarunas?
kāds vēlas komēdiju? vajadzēja šodien ierakstīt manu izgāšanos. šausmīgo izgāšanos.
vai tur pie vainas tiešām ir tas, ka es tik maz komunicēju skolas laikā, šī ir šausmīga problēma, jo es tomēr nespēju integrēties sabiedrībā.

man šķiet, ka tomēr būs jāzvana kādam [kādam vārdā ......]. es nespēju atbrīvoties, tāpat kā toreiz, es pat nespēju domu skaidri noformulēt. doma sir izplūdušas un nevirknējās kopā nekādi.
bet nopietni, kā lai es tomēr risinu šo problēmu? jo problēma ir smaga, lai neteiktu vēl trakāk.

ko lai es tagad saku? kā lai attaisnoju svau rīcību? esmu tādus mēslus paspējusi līdz šim sastrādāt.
un tā gruzīšanās vēl vairāk nāk par ļaunu.

notikumu epicentrs
yeah, right!?
esmu, bet neprotu rīkoties, rīcībnespēja
vienmēr zaudēju iespējas
so maybe tomorrow I'll find my way again
tagad jālaiž uz indiešu deju pasākumu!

p.s. Par komunikāciju! Par veselīgu komunikāciju!

varbūt es joprojām dzīvoju sapņu pasaulē, iluzionārajā...