tagad ir lielāks smagums
patiešām ir smagāk visu panest
kaut vai mūzikā to jūt... degoša lāpa būs mūsu saule... tumša upe... skumju akmeņi, no albuma pēc septiņiem vientnē gadiem
kas tai mūzikā ir tik nomācošs, nē, nē, ne tikai vārdi... visa viņu mūzikas dvēsele ir pilna dzīves smaguma, tas izskan katrā notī, katrā balss tembrā
kas tais 2:59 minūtēs var būt tik sāpes radošs?
atpakaļ pie manis
vai kļūs vēl smagāk un grūtāk? un ja nu es nespēšu panest vairāk?

un es tomēr turpinu klausīties to dziesmu vēlreiz un vēlreiz... kā vienmēr. ja sāp, tad lai sāp vēl vairāk, un vēl vairāk, līdz brīdim, kad točna vairs nevar izturēt, un vēl tālāk... novest sevi līdz izmisumam, eksperimentēt ar sevi, vērot sevi noasiņojam... līdz galējai robežai