laikam kaut kas jāuzraksta
par to, ka šodien atkal nobastoju
jutos kā senāk skolas dienās, kad gribējās uzšķaudīt visai skolas sistēmai, nebūt tai perfektajai skolniecītei, kas visu kārtīgi izdara, un nekavē skolu, kad kļuva galīgi neizturama skolas sabiedrība ...
tagad ir savādāk, tik tās mazās bailes tās pašas... ko nu skolotāja (tagad - seminārnodarbību pasniedzējs) teiks, kam lai pajautā, kas tika darīts nobastotajās stundās (nodarbībās), kā lai attaisno savu neierašanos utt. Mana pienākuma un atbildības sajūta joprojām nav mazinājusies
bet varbūt tagad nemaz nav savādāk, jo es joprojām mocos ar savu personību, joprojām meklēju mieru un mierinājumu kaut kur, joprojām cenšos atvērties... un izmisīgi nodibināt attiecības ar apkārtējiem
iesēdos autobusā šodien, tad, kad man tikai vajadzēja iznākt no 16. auditorijas
domāju par to, kā kādreiz bērnībā jutos laimīga lasot blaitones stāstus, iedomājos, ka esmu viena no tām piedzīvojumu meklētājām, kas atkal kādā pamestā pilī atklāj kontrabandistus, tā patīkami kņudinošā baiļu sajūta un neapklusināmā aizrautība, ar kabatas lukturīti pa naktīm, noslēpumi... un draudzība arī
kopš tiem gadiem daudz kas pagājis... laiks pagājis... varbūt izniekots laiks... ceru tomēr, ka nē... bet domas izdomātas daudz, pārāk daudz izdomāts, pārāk daudz domāts vispār, tik daudz, ka domāšana atrofējusies un neklausa vairs tagad, kad lieku tai strādāt... kā tas vispār var būt, ka viens cilvēks tik daudz domā? tos stāstus atceros kā šobaltdien, tās sajūtas, un laiku, kad kādreiz varēju visu nakti nosēdēt lasot... tagad jau sen vairs nevaru. Pēdējo reizi varēju, kad Remarku lasīju. Pēdējo reizi varēju, kad vēl viss šķita kārtībā esam.
bet šobrīd
ir kāds cilvēks, ko ļoti apbrīnoju, un kam man jāatvainojas par savu pēdējā laika prāta aptumsumu, tā izpausmēm, lai nav galīgi kauns par sevi faķī satiekot...
kad vispār bija pēdējā reize, kad spēju pamācīties? ko lai dara ar savu kursa darbu, kas jānodod nu jau mazāk kā pēc 2 mēnešiem un man ir izdarīts 0 darbs, pat literatūras saraksts nav sastādīts... plus vēl lepnās vācu kartes; piedodiet lūdzu, ka pievīlu Jūs
es tomēr neesmu vairs tā, kas biju reiz
tagad man ir vienkārši lielāks pofigisms uz visu
mazāka ticība saviem spēkiem
un lielāka vēlme būt vienkāršam cilvēkam ar tiem ikdienišķajiem ciešanu un vilšanās stāvokļiem, ko mēs visi piedzīvojam
visgrūtākais ir izveidoties par cilvēku
if happy little bluebirds fly over the rainbow, why can't I?
Ordinary Miracles - Post a comment
...patiesas ir tā skumjas, kas raud vienatnē...
anck-su-namun (anck_su_namun) wrote on March 19th, 2009 at 07:21 pm
she wishes to be in the fields of good souls