once I was a prisoner
but now I am free

vispār pirmo reizi mūžā jūtos tik amazing
un man gribās ātrāk ātrāk atpakaļ uz university, lai pastāstītu par šito visu

es joprojām neticu, neticu, neticu
ka tas viss priekš manis, arī priekš manis
kāda daļa sapņa piepildīsies
I am excited. I am SO EXCITED ka nevarēju nedz iemigt, nedz pieslēgties pagaidām kursņikam, bet toties varu apēst visu lielo ruletes gabalu, kuram tikai iedomājoties var nojaust melleņu garšu, vienā rāvienā.
jā, this is big deal and even more. oh gosh!

ja gadās dzīvē satikt ne-labus cilvēkus
tad vajag iedomāties, ka tie speciāli tur nolikti, lai pārbaudītu un nostiprinātu tevi
he he heh, vajadzētu pat pateikt paldies tiem
un jā, atceros tos prātīgos kāda gudrā vīra vārdus, ka nevajag atriebties, bet vajag parādīt, ka tas ne-labais cilvēks tieši pretēji - ir nodarījis tev nedaudz laba

pagātnes nav
it kā nav bijis

I have got the internship!!!
Happy, happy, happy :))

you live, you learn!

galvenais pieturēties pie reālās dzīves

domāšana pati par sevi ir dzīves izniekošana, vēl trakāk, ja tā iet roku rokā ar sevis žēlošanu
viss
beidzot ir jārīkojas un kauns par sevi, ka es padodos pēc pirmajām neveiksmēm

Labrīt!
Ārā ir skaistais pavasaris, burvīga diena. Jā, un tagad es pa īstam dusmojos uz sevi, ka visu to drūmo laiku, gadiot pavasari, nestrādāju pietiekoši, patiesībā - nemaz!, lai tagad varētu vairāk baudīt pavasari.
Man priekšā pērnā gada Oxford angļu valodas grāmata, un es domāju, ka ļoti ilgojos pēc pērnā pavasara, pēc angļu valodas un pat matemātikas uzdevumiem, satrauktās gaisotnes eksām,eksāmenu gaidībās, spārnotie sapņi, kuriem vēl nebija aplūzušas maliņas. Kad es domāju vēl, ka viegli tikšu ar sevi galā.
Ir jau labi, bet tikai dažreiz. Ir savādāk, un es biju savādāka. Domājot par to, paliek bail, ka esmu aizmirsusi pati savu mantojumu. Tā būtu katastrofa. Bet varbūt tā notiek sevis meklējumu ceļā.
Pašatbildība. Tā jocīgi, jo es jau vienmēr biju bijusi ārkārtīgi atbildīga, bet tagad, kad sāku domāt par to, man šķiet, ka zaudēju to. Jo vairāk par to domā, jo vairāk no tā novirzās un attālinās.
Bail par motivācijas vēstuli. Un ja nu nenosūtīju laikā, un ja nu sarakstīju atkal blēņas. Un es jau vēl jopropjām neesmu sazvanījusi vajadzīgos cilvēkus. Vēl nemaz neesmu pieņemta un jau neizpildu assignmentus.
Vakardien bijām uz katoļu dievkalpojumu. Viss jau notiek, nekas nemainās. Acu priekšā aina, kā pirms 1000 gadiem, pirms 800 gadiem, pirms 500, pirms 200 un pirms 50 gadiem, visi tāpat cēlās kājās un krita ceļos, priesteris skaitīja tos pašus vārdus, cilvēku acīs bija tā pati uguntiņa, kas šodien. Cik mēs esam maziņi un niecīgi laika priekšā.

varbūt manai būšanai vēl joprojām nav laiks
varbūt es visu laiku tikai izliekos, ka es esmu, ka es esmu spējīga būt
varbūt, ka esmu visvājākais cilvēks šaipus eiropas
visprātīgākais būtu beigt ākstīties, beigt domāt, beigt dzīties pēc tā, ko nevaru dabūt, un nodot sevi pilnībā tām lietām, kas ir pagaidām manos spēkos, un tām, kas ir mani pienākumi.
es jau pati sev esmu apnikusi
un ir skumji tā justies, sāpīgi skumji
kad viss sāp...
man viņš patīk, jo liek domāt, nu domāt tā - savādāk, apvērsti. Un es gribu pajautāt daudz vēl, visu pajautāt, visu par visu, pat ja tas galu galā ir nekas par neko, jo nekādu praktiski lietderīgu neko nedos, whatever... domāt savādāk, lai redzētu savādāk. Tāpēc arī gribās pierādīt. Ka es arī esmu gana laba. Ka es arī spēju. Man tikai nav bijis vietas, kur izplesties. Nav pat bijis vietas, kur atvērties. Bet es arī ļoti gribu Būt. Pasmelties gudrību un dzīvesspēku.
Tāpēc gandrīz vai ir vērts pazemoties, un pārtikt no žēluma. Cik pazemojoši šitā - uzkraut sevi citiem, uzkraut atbildību par sevi citiem.
Bet vajag noskaidrot jautājumus, tāpēc nerimšos, nerimšos līdz mani atklāti un tieši pasūtīs (ceru, ka tā nenotiks). Jo vairs nespēju neko zaudēt, jau esmu bijusi par zemes tārpu.
Bet viss jau vienmēr atkarīgs no subjektīvās pasaules uztveres. Tik nepieciešams iedrošinājums.
Un grib vien sekot vārdiem, ka neatlaidība pārvar jebkurus šķēršļus.
Un atcerēties vienmēr paļauties uz sirdsbalsi un savu pārliecību, ļauties sev.
Tagad gribētu atkal palikt visu nakti nomodā un klausīties mūziku.

un post scriptum
riebjas, ka izliekas, ka viss ir kārtībā. attiecinu šo gan uz sevi, gan uz citiem.

prātā itin bieži nāk nepanesamais esības vieglums
un tas Muss es sein? Es muss sein.
Tāda kā vērojošā dzīve

nuja, man jau vienkārši gribās būt pieņemtai un saprastai

varētu jau īstenībā visu laiku runāt meta valodā, tikai nav pierasts
kā tad tā pēkšņi, runāt ne-konvencionāli?

tik vien kā rast skaidrību, tikai vien tādēļ šitas viss ir vajadzīgs
lai nebūtu tikai izrāde, bet pašas veidots iestudējums
tik vien kā pieņemtība

viss ir manis pasas iedomata teatra izrade, nekas nav reals. cilveki man acu prieksa kustas pasi sava vala, tie ir manis iedomati, varbut pat tie nemaz nav, es tos tikai redzu.
dazreiz es varbut esmu rezisors, kas spej ko ietekmet, ja dazreiz man ir vara tik daudz, ka pari plust, citreiz atkal atgriezos sava bezpalidzigas butnes stavokli.
vienkarsi - kapec ta ir? visu laiku ta ir? kapec es visu laiku esmu nepienemta.
Sarah's Angel. Aizlidot from this dark room. may you find some comfort.
man ta nak miegs. bet vel vairak gribas beidzot but saprastai.
viss jau ir. problema jau ir. problema vienmer ir. tapat ka es esmu neesmu.

pasaule, atklaj man savu noslepumu beidzot, kaut nedaudz
savadak nepietiek
ta vienkarsi

pārāk daudz man vienai šodien tas viss
jeb vienkārši, gribu gulēt, un viss, atslēgties
jo jā - ir par daudz

dzīvei taču ir jābūt kam vairāk par izdzīvošanai nepieciešamu darbību izpildīšanu

bet kur ir atbilde?
vai manā miegā, nogurumā un apātijā, kas tagad ir pārņemis mani?

es esmu, jo es esmu
bet pat esot, pilnībā saprast ir tik grūti

p.s. hello, what? rīt ir ieskaite?

šī nakts ar kafiju, loģikas grāmatu un visvisādiem metāliem pie manām ausīm
un vēl viduslaiku zemnieki
bļāviens! this is crazy!

es klausos Meraiju
Can't Take That Away un Hero

var jau muldēt visu kaut ko, bet var arī muldēt kaut ko tādu, kas otru piesaistītu
make your choice

"dažu cilvēku žēlums ir pazemojoša ubagu dāvana, ko gribētos iemest sejā tiem, kas to piedāvā"
Ročestera vārdi
lai top iezīmogoti

joptvai kociņ!
šī ir mana laimīgā diena.
vai tā maz var būt
I think I may have a summer internship this summer... hi hi heh ;)

esības traktāta n-tā nodaļa, kas noris šobrīd
Pasaule kā eksperiments

un vēl
tāda lieta kā personiskā atbildība