varbūt manai būšanai vēl joprojām nav laiks
varbūt es visu laiku tikai izliekos, ka es esmu, ka es esmu spējīga būt
varbūt, ka esmu visvājākais cilvēks šaipus eiropas
visprātīgākais būtu beigt ākstīties, beigt domāt, beigt dzīties pēc tā, ko nevaru dabūt, un nodot sevi pilnībā tām lietām, kas ir pagaidām manos spēkos, un tām, kas ir mani pienākumi.
es jau pati sev esmu apnikusi
un ir skumji tā justies, sāpīgi skumji
kad viss sāp...
man viņš patīk, jo liek domāt, nu domāt tā - savādāk, apvērsti. Un es gribu pajautāt daudz vēl, visu pajautāt, visu par visu, pat ja tas galu galā ir nekas par neko, jo nekādu praktiski lietderīgu neko nedos, whatever... domāt savādāk, lai redzētu savādāk. Tāpēc arī gribās pierādīt. Ka es arī esmu gana laba. Ka es arī spēju. Man tikai nav bijis vietas, kur izplesties. Nav pat bijis vietas, kur atvērties. Bet es arī ļoti gribu Būt. Pasmelties gudrību un dzīvesspēku.
Tāpēc gandrīz vai ir vērts pazemoties, un pārtikt no žēluma. Cik pazemojoši šitā - uzkraut sevi citiem, uzkraut atbildību par sevi citiem.
Bet vajag noskaidrot jautājumus, tāpēc nerimšos, nerimšos līdz mani atklāti un tieši pasūtīs (ceru, ka tā nenotiks). Jo vairs nespēju neko zaudēt, jau esmu bijusi par zemes tārpu.
Bet viss jau vienmēr atkarīgs no subjektīvās pasaules uztveres. Tik nepieciešams iedrošinājums.
Un grib vien sekot vārdiem, ka neatlaidība pārvar jebkurus šķēršļus.
Un atcerēties vienmēr paļauties uz sirdsbalsi un savu pārliecību, ļauties sev.
Tagad gribētu atkal palikt visu nakti nomodā un klausīties mūziku.

un post scriptum
riebjas, ka izliekas, ka viss ir kārtībā. attiecinu šo gan uz sevi, gan uz citiem.

prātā itin bieži nāk nepanesamais esības vieglums
un tas Muss es sein? Es muss sein.
Tāda kā vērojošā dzīve