nenormāli samācies virs manām debesīm. tumši mākoņi ar spilgti sudrabotām malām...
zudusi saikne ar kaut ko nozīmīgu... bet labāk nedomāt tagad par to, savādāk atkal viss vakars paies sentimentālās nostaļģijās. un nekas atkal netiks padarīts.
sasodītais pusotrs gads lai paliek aizmirstībā. nevienam tas nav vajadzīgs, un man vēl jo mazāk.

par vēlu šajā ballē mums atgriezties
tur kalnā kaut mēs spētu vēl uzrāpties
viens otrā tā kā mākonī noslēpties ...

cik labi, ka es esmu vienīgā, kas klausās šo dziesmu... it's my possession

eksāmeni! atkal un atkal es atlieku mācīšanos tiem. nākamnedēļ būs jau par vēlu. jā, man pietrūkst gribasspēka. pietrūka spēka visu nobeigt līdz galam... padevos ar vienladzīgu sejas izteiksmi un paslēpos dusmu čaulā.

vēl kādas stulbas anketas jāaizpilda, fui... kāda gan tiem daļa gar mani un manu nākotni? Es gribu izdzēsties no visa, neatstāt par sevi neko un sākt visu no jauna priekš sevis. Sev un tikai sev. Atdzimt bez ķēdēm. Bet viņi grib mani piesiet, lai locītu manu vārdu pēc savas patikas, un radītu manī nelabuma žagas tādā veidā. paldies par puķēm, sapnis nav bijis tas skaistākais.