Tā vietā, lai mācītos beidzot cosinusus, tangensus rītdienas matemātikas kd, es sēžu pielipusi pie radioaparāta un uzmanīgi ķeru katru Imanta Dakša vārdu... Lielisks mūziķis.. Nekad nav patikusi man latviešu mūzika, bet Imants Daksis stāv pāri visam! Ne tikai viņa mūzika ir fantastiska, bet viņš pats ir apbrīnojama personība... Viņu, lūk, var saukt par īstu mākslinieku, bet tos latviešu traļi-vaļi gabalus, kas nemītigi okupē radio ētrus, tos vispār ir noziegums kaut kādā veidā saukt par mūziku...

nu gan beidzot laiks doties tomēr pie miera...
vai es šonakt atkal aizmigšu ar fumbling towards ecstasy un tai sekojošo possession piano? aizmigšu ar skumjām... manas mīļās skumjas. mīlu tās visvairāk un nīstu tās visvairāk

ai, kaut man būtu laiks palasīt Džeka Londona White Fang beidzot... tik vien kā pirmo nodaļu paspēju pa brīvdienām izlasīt un iztulkot no ang.v... ai, kāpēc man nav laika darīt lietas, ko vēlos darīt?

nu bet rītdien jāpieceļas laicīgi, jo tas kavēšanas stress mani vienu dienu jau nobeigs...

nebūtu ne vainas noglabāt datoratmiņā vēl kādu dzenbudisma stāstu no tās pašas vecās, mīļās grāmatiņas, kurai diemžēl jāatgriežas bibliotēkā...
šis, manuprāt, ir viens no tiem stāstiem, kas ietver vienkāršu, bet pavisam nozīmīgu mācību:

'Kāds jautāja skolotājam Huihjaham:
-Dzen skolotāj, vai ir kāda atšķirība starp tevi un neapskaidrotajiem?
-Ir gan.
-Un kāda?
-Kad esmu izsalcis, es ēdu, kad esmu izslāpis, dzeru, kad esmu noguris - guļu.
-Bet vai tad citi tā nedara?
-Neapkaidrotie ēdot domā par citām lietām, guļot viņu miegu traucē sapņi. Man ēšana nozīmē tikai ēšanu. Es nesadomājos - tālab neredzu sapņus un guļu mierīgi. Daudziem cilvēkiem ir grūti pilnībā nodoties lietai vai darbībai, kurā tie iesastīti. Ļaudis mētējas starp iegūšanu un zaudēšanu, labumu un ļaunumu, ir pakļauti visur esošajām šaubām. Tā ir virpuļošana un svaidīšanās dzīves visējā slānī, un tā cilvēka sirdi nedara mierīgu. Lai tā tāda taptu, jāpraktizē kritiskā domāšana. Ir jāspēj redzēt cauri lietu vispusējam slānim, ieguvumiem un zaudējumiem, slavai un neslavai. Jācenšas izjust pasauli, sakarības ap sevi visā to dziļumā. Šādi paveras lietupatiesā vērtība - tā dod spēkus dzīvot pēc savas vēlēšanās harmonijā un sirdsmierā.'

un tā kā man tomēr patīk vecais teiciens par trīs labajām lietām, tad lai iet vēl viens :

'Starp kalniem - klusā ielejā - dzīvoja kāds bagāts vīrs ar septiņām meitām. Meitenes bija daiļas kā pirmie plūmju ziedi.
Ikreiz, kad pie bagātā ieradās viesi, viņš tiem savas spetiņas meitas kā pērles izrādīja. Ik reizi viņa ausis glāstīja tīkami vārdi.
Kad kādudien atkal meitenes - kā dzērves kāsī - stāvēja ciemiņa priekšā', tēvs viņam jautāja:
-Vai manas meitas nav skaistas?
-Darīsim tā, - viesis atbildēja, - izvedīsim meitenes cauri visam ciematam. Ja itin visi apgalvos, ka daiļas, - es tev maksāšu piecsimt zelta gabalu, ja kaut viens tam nepiekritīs - tu maksāsi man tādu pašu summu!
Bagātais bija tapis bagāts tāpēc, ka viņam bagātība patika ļoti un vēl vairāk nekā ļoti. Viņš bija ar mieru.
Solis, galva pa kreisi, galva pa labi - tēvs rindā veda meitas aiz sevis. Visi slavēja viņu skaistumu! Bagātnieks domās jau dzirdēja piecsimt zelta gabalu kabatā šķindam.
Gājiens ievijās budistu templī, kur zem persiku koka sēdēja mūks. Tēvs jautāja viņam par meitu skaistumu - atbildes nebija. Kad nu visas septiņas čivināt čivināja: Vai mēs skaistas, vai mēs skaistas, - tas, kam budas iedaba, galvu nepacēlis, paziņoja:
-Neglītas.
-Visi ciema iedzīvotāji apgalvoja, ka mani bērni skaisti, vienīgi tu saki pretējo. Kāpēc? - jautāja aizvainotais tēvs.
-Pasaulīgie cilvēki skata ārējo, bet es - sirdi.'

[vai nu nebūtu laiks gan iet gulēt, rīt it kā tomēr uz skolu jāceļās...]
[bet varbūt turpināt mācīties vēsturi?? rītdien tāpat jutīšos exhausted, kāda nu vairs nozīme cikos aiziet gulēt...]

Have seen so much ugly and things that I don't like that all I long for is something beautiful...

apkārtējo ļaužu vērojumi liecina, ka atrast dvēseles biedru ir viegli... bet es saku, ka tā ir viena no visgrūtākajām lietām pasaulē.
bet tā atkal esmu tikai es...

es zināju, ka arī jaunajā gadā netikšu vēl vaļā no tā 'slavenā' veikala! nu nevar viņi bez manis... tātad - nākmajā nedēļas nogalē - welcome back in the madhouse! "so happy"

jā, atkal es tomēr nevaru saņemties uz mācīšanos. Istaba atkal lampiņu un svecīšu krāsās. Bet tā es jūtos labi, nevis tajā dzelteni spožajā galda lampas gaismā. Beidzot vajadzētu sākt tā kārtīgi to vēsturi mācīties, bet atkal un atkal nesanāk laiks. Vienmēr ir kādi sīkie skolas darbi, kas nozog laiku. Kamēr laika kļūst arvien mazāk, škiet, ka apgūstamās informācijas kļūst arvien vairāk...
Today I had a long hard thinking... and still have.. un atkal pie vainas kultūras vēstures stunda. Vecā tipa masu cilvēks, jaunā tipa masu cilvēks un personība. Kaudze ar negatīvām īpašībām, kādas tu nevēlētos saskatīt sevī, bet tomēr tu atrodi sevi kādos brīžos esam bijušu zem dažu šādu īpašību karoga... cilvēka iekšējā pasaulē robežšķirtnes ir šauras, pat nemanāmi šķērsojamas... Jaunā tipa masu cilvēka īpašībās tik uzskatāmi var saskatīt visu to, ko esmu novērojusi pie mūsdienu cilvēka. Tik daudzreiz redzētas ainas it visur.. tas pats postmodernais cilvēks - mantu vergs... 21. gadsimta cilvēks tik ļoti pazaudējis garīgumu, tik ļoti atsvešinājies no vērtībām un pats no sevis... Un lai cik grūti nebūtu to atzīt arī pie sevis esmu citreiz novērojusi kādas no šīm negatīvajām īpašībām.. es varu vainot tajā laikmetu, jo es taču dzīvoju šajā laikmetā. varu vainot tajā apkārtējo sabiedrību, jo esmu taču tajā. Bet nedrīkt! Jo tikai tu pats esi vainīgs pie tāds kāds esi vai neesi... Nedrīkstēja ne drusku no tā ielaist sevī... Bet vai tas maz būtu bijis iespējams? Manuprāt, kā nē... Pretējā gadījumā es vēlos satikt to spēcīgo, neievainojamo personību, kas spēj turēties pretī un neielaist sevī neko no mūsdienu prastības trauka... Bet audzini sevi... audzini sevī tās īpašības, kādas vēlies sevī redzēt un izslēdz no sevis to, kas nav tavs...
Bet vai es esmu personība? Lai to varētu apgalvot, man līdz tam ir vēl jāaug, daudz, daudz, daudz... Lai par tādu būtu nepietiek tikai no visas sirds nicināt vārdu savienojumu: "tā kā daudzi dara, tā ir pareizi" un vēlmi pazust no šī provinciālisma un mietpilsonības sloga...
only the time will tell... es vēlos augt, vēlos redzēt, kur šis ceļš mani aizvedīs

'and we'll dance through our isolation
seeking solace in the wisdom we bestow'

iespējams viena no vislabākajām dziesmu vārdu rindām ko jebkad esmu dzirdējusi

šodien tā "laimīgā" diena bija atgriezties skolā! ha!
Mani šodien patiesībā pārņēmušas tādas pašas līdzīgas sajūtas kā pērn pēc zsv. brīvlaika; tāda sajūta it kā būtu izsviesta no savas harmonijas loka un atkal iemesta kādā alā, kur no jauna atkal jābūvē iekšējās aizsardzības loks.. un tā arī ir. Tikai šoreiz ir vieglāk nekā pērn, jūtos labāk nekā pērn.. tātad esmu augusi pa šo gadu tomēr.
patiesībā tikko ienāca prātā doma, ka vai maz var būt lielāks prieks dzīvē attiecībā uz sevi pašu kā doma, ka tu visau laiku ej uz labāku sev - tu visu laiku audz, pilnveidojies, mācies ik dienas ko jaunu, atklāj, izzini un iepazīsti pats sevi - ar katru dienu kļūsti arvien interesantāks pats sev... Vai tad tā nav bezgala iepriecinoša, uzmundrinoša atziņa? Egoistiskajā ziņā šoreiz; par mīlestību runāsim citreiz...
Šodien visu dienu dungoju to vienkāršo, bet tik lielisko Eddie Vedder melodiju Into the Wild soundtrekam - Guaranteed: half their lives they say goodnight to wives they'll never know; they think of me and my wandering, but I'm never what they thought, got my indignation but I'm pure in all my thoughts, I'm alive... I knew all the rules, but the rules did not know me... perfekti vārdi, bet pati filma ir vislabākā, kāda pēdējos gados radīta.. jā, un nav jau nemaz brīnums, ka man tā filma tik ļoti patīk. Šajā stāstā es atrodu sevi. Ja Kristofers Makkandelss vēl būtu dzīvs tomēr, es gribētu viņu satikt un gribētu ar viņu daudz daudz ko pārrunāt... Un patiesībā - patiesībā liels paldies šai filmai un vispār visam lieliskajam Into the Wild skaņu celiņam, jo tie palīdz neatteikties no saviem ideāliem un sapņiem tikai tāpēc, ka visi apkārt domā citādi, bet vēl stiprāk pieķerties pie tiem un sajusties labi, sajūtoties sev; palīdz saglabāt savu neatkarīgo, atšķirīgo uzskatu, neļaujot tam noslīkt zem vairākuma viedokļa.. Un nav svarīgi, ko citi domā, svarīgi ir ko es pati domāju - lai uzskata mani par ko vien vēlas, es sev esmu tā, kas es pati esmu, nevis ko viņi domā... that's the way! Paldies visām tām dziesmām, filmām, grāmatām, kas mani ir audzinājušas, kas mani turpina audzināt un tik ļoti, ļoti palīdz... man, kas ir absolūts frīks... neizmērojams paldies...

all my destinations will accept the one that's me

one day I'll fly away
one day I'll be in Tibet
one day I'll be in Alaska
one day I'll be in New York
one day I'll be in Arizona
one day I'll be in Mexico
one day I'll be in Kalkuta
one day I'll be in Brasilia
one day I'll be in Paris

give me my freedom
none will take it away from me

I see easy lives around me.
Just mine is not...

Pelēcība ir bieži novērojama parādība.

there's an ocean between us
you know where to find me

Bet tagad es budisma, dzenbudisma, Indijas, Tibetas pētīšanas nometīsu pie malas, jo gribas uz brīdi pievērsties vecajam, labajam Borhesam... Ilgi nav lasīti viņa grūti izprotami "murgi", bet nupat ļoti prasās pēc kā tāda.. Mistiska un neizprotama. Un neatkārtojama.
Gulēt? Vajadzētu jau iet gulēt, bet ņemot vērā cik daudz gribas izdarīt, būtu grēks iet gulēt...
Bet tomēr lielāks grēks ir atņemt sev un veselībai tik nepieciešamo miegu... when will I ever learn that?...
Es zinu, ka rītdien jutīšos galīgi izpumpēta, bet es zinu to jau kādu 1492. reizi, taču tik un tā neņemu vērā.

Un vai vispār var aiziet gulēt, ja katra ķermeņa šūna cenšās ieklausīties Sāras 'Angel'? Tā dziesma liek pacelties pāri sev...

Gads. Jā, vesels gads...
...but time goes by so fast, wondering how I ever made it through...

tātad es apsolīju, ka ierakstīšu kādu dzenbudisma stāstu no tās mazās, feinās grāmatiņas...

8. stāsts

Dzīvoja divi mūki - nabagais un bagātais. Kādu dienu nabagais teica bagātajam:
-Es domāju doties uz Nanhaju - svēto vietu. Ko tu par to saki?
Bagātā vaigs rādīja, ka viņš nespēj ticēt savām ausīm, skatiens nabaga augumu kā ar sprīžiem mērīja - cik gan tādā izģindušā stāvā gara un svara? Un bagātais nespēj neiesmieties:
-Vai es nepārklausījos? Tu arī grasies doties uz Nanhaju?
-Ar blašķīti ūdens un bļodu dzeramā.
-Lai dotos tik tālā ceļā - pāris tūkstošu li, jāpārvar daudz grūtību! Es jau vairākus gadus tam gatavojos, taču neesmu vēl iekrājis pietiekami daudz graudu, neesmu nopircis laivu, salīdzis airētājus un sargus. Došos ceļā, kad visa būs gana. Kā tu, kuram nav nekā, tikai ēdiena bļoda un ūdens trauks, vari sapņot par tādu ceļamēŗki?!
Saruna aprāvās.
Otrā rītā nabags kā cēlies, devās ceļā: kur atrada ūdeni, tur pasmēla, kur satika cilvēkus, tur plaīdza ēdienu. Grūti nabagajam bija, tācu savu ceļamērķi viņš nemainīja.
Pagāja gads. Nogurušais ceļinieks sansiedza Nanhaju. Pēc diviem gadiem viņš pārradās mājās ne tikai ar to ko bija devies ceļā - ar ēdiena bļodu un ūdens blašķi. Viņš atgriezās vēl ar daudz ko citu, kas ar pieredzi nāk.
Nabagais steidzās apsveicināties ar bagāto - tas vēl joprojām gatavojās ceļojumam uz svēto vietu.
.

Tad nu, lai ir tie, kas tikai domā un plāno ko darīt, arvien baidoties pa īstam virzīties pretī mērķim un lai ir tie, kas tic saviem paša spēkiem - tic sev, un sasniedz ko vēlas.. Un ne jau naudā ir tā galvenā nozīme, jo gribas spēkam un ticībai sev ir tā lielākā nozīme un vērte... Es izvēlēšos būt pie otrajiem..

I dream of rain I dream of gardens in the desert sand I wake in vain I dream of love as time runs through my hand....

those dreams are tied to a horse that will never tire

... and those words are tied to my mind so that no one can take that away.

Es zinu, ka tas nav par daudz prasīts, kaut arī šķiet, ka ir par daudz...
Bet gluži kā tā svece, kas manā priekšā tagad deg ir pelnījusi, lai tai ļauj degt, tā arī es esmu pelnījusi... mīlestību.
Es apsolīju, ka es neskumšu, bet es skumstu.
Es apsolīju, ka tas man nesāpēs, bet man gribas raudāt.
Es apsolīju, ka tam nebūs nozīmes, bet tam ir vislielākā nozīme.

black sun in a white world
like having a white sun in a black world

possessing all the beauty
hungry still for more...

viena no vis-vis-vis-īpašākajām dziesmām, kāda jebkad sarakstīta

jeb

sitiet mani nost, kā es mīlu to dziesmu!

Dzenbudisma stāsti! Tieši tas, kas man vajadzīgs šobrīd! Vienkārši ideāla, maza grāmatiņa ar dzīves gudrībām. Es arvien vairāk aizraujos ar budismu, konfūcismu un citām austrumu reliģijām un mācībām, un tas mani tik ļoti interesē! Man patīk zināt, jā, izklausās neierasti šim gadsimtam, šādai sabiedrībai, kāda ir man apkārt, bet man patīk uzzināt visu ko jaunu, izlasīt par interesantām lietām un mācībām, vienkārši zināt par visu ko pēc iespējas vairāk. Man zināšanas sniedz atbrīvotības sajūtu, tas sniedz plašuma izjūtu, kas man vajadzīga un visā visumā es nemaz nespēju iedomāties kā varētu nezināt tik daudzas lietas, zināšanas ceļ manu pašapziņu. Ja būtu laiks lasīt, pētīt... tik daudz ko gribētu palasīt un papētīt, izzināt..
es noteikti uzrakstīšu arī šeit kādu stāstu no šīs dzenbudisma stāstu grāmatiņas...
Vakardien bija mūzikas austrumu stilā vakars, šodien turpinu klausīties ko līdzīgu - atbrīvojošu un relaksējošu.. Dead Can Dance tik daudzas dziesmas ir austrumu skanējumā, un patiešām skaistas.. Un protams, vēl šī lieliskā Delerium dziesma 'til the End of Time! Šo dziesmu klausotie vispār var pazust. Jāsameklē īsta austrumu mūzika vēl.. Un vēl.. un vēl.. vesela kaudze ar darbiem!

Tāds diezgan liels morālais šķaudiens uznācis šodien... Nu kādreiz jau varu atļaut sev šo prieku! :)