I refuse evermore.
And I won't look back anymore.

Es zinu, ka es mainos... Tikai dažbrīd nesaprotu vai uz labo vai uz slikto pusi...
Varbūt man vienkārši vajag spēcīgākas sajūtas, lai atraisītos un izpaustos.
maybe.. but maybe I'm too tired of those maybe-ies...

. it's a sin that somehow light is changing to shadows .

ha, es neeju skype-ā un neiešu arī! patiesībā ikreiz, kad man iedarbināts skype-s, es jūtos visu laiku it kā citu novērota, nebrīves sajūta pašas mājās..fui! un pret draugu portālu vispār vajadzētu uztaisīt antiakciju. dzeltenais tenku portāls.

un vispār es ciest nespēju visus tos virtuālos čatus, un tai skaitā arī skype-us, draugus utml. štrunti, kas tikai notrulina! Tos pat salīdzināt nevar ar īstu sarunu, redzot, dzirdot sarunu biedru.

... iedomājos, vai kādreiz vēl būs tāds laiks, kā senāk, kad biju mazāka un ziemassvētku brīvdienas bija pats jaukākais laiks. ne tikai tāpēc, ka bija skaista eglīte, dāvanas, pašceptas piparkūkas un pīrāgi (es tik skaidri atceros to pašcepto pīrādziņu smaržu un garšu!), bet vienkārši tāpēc, ka tad bija tāds miers un harmonija, mājīgums un iekšējs siltums, vienkārši tīkamas sajūtas, sēžot pie kamīna, skatoties filmas, lasot grāmatas. Ziemassvētku brīvlaiks likās bezgalīgs, nekādas steigas, pienākumu, bet tagad? Jau tagad visas brīvdienas ir smalki saplānotas, lai paspētu izdarīt tik daudz ko, bet tajā visā pat atpūta nav ieplānota šķiet...
bet būs labi! everything's just alright!

...but if you kiss me again, I'd know you fool me again.


That's why I won't let you! punkts

Yes! Beidzot mana istaba ir Ziemassvētku noskaņās! Par spīti tam, ka ārā laiks galīgi nav uz Ziemassvētku pusi, es kalusos feinas zsv. dziesmas un man gribas dejot! Ak jā - esmu ģēnijs! Man no rīta izdevās salabot zsv. lampiņas, kurām vakardien Mikija pārgrauza vadus. Tā bija pirmā reize, kad paņēmu rokās lodāmuru! Bet nu toties mana istaba atkal mirdz krāsainās gaismās. Man arvien patīk visu izdarīt pašai. Mācīties galīgi negribas tagad, varētu nākamajā nedēļā vispār ignorēt skolu..
Jā - šis ir tas laiks, tas īpašais laiks, ko var sajust pat ja nav ne sniega, nedz kā cita, kas raisītu noskaņu, un es zinu, ka man uz svētkiem noteikti būs jāstrādā tajā fakinajā veikalā, kur bez manis nevar iztikt, bet tomēr - siltums sirdī ir! And that's the greatest!

es apsolu sev, ka nākamajā gadā tikšu vaļā no depresijas!!

I was bruised and battered
and I couldn't tell what I felt
I was unrecognizable to myself
saw my reflection in the window
I didn't know my own face

oh brother are you gonna leave me wastin' away
on the streets of Philadelphia

I walked the avenue till my legs felt like stone
I heard the voices of friends vanished and gone
at night I could hear the blood in my veins
just as black and whispering as the rain
on the streets of Philadelphia

ain't no angel gonna greet me
it's just you and me my friend
and my clothes don't fit me no more
I walked a thousand miles just to slip this skin

the night has fallen I'm lyin' awake
I can feel myself fading away
so receive me brother with your faithless kiss
or will we leave each other alone like this
on the streets of Philadelphia


p.s. no copy_paste

Nu lūk šis ir smieklīgi - mans viltus profils slavenajā dzeltenajā portālā jau ir saņēmis 3 ziemassv. apsveikumus (no cilvēkiem, ko vispār nezinu), kamēr mans pašas īstais profils - nevienu!
ha ha ha.

Dokumentālā filma "Putina Sistēma" apstiprināja manas nojautas un pierādīja, ka manas bailes ir pat ļoti pamatotas un arī to, ka tomēr nekad nekas tā īsti nemainās. Tikai ārēji - šķietami mainās, pēc būtībā viss ir tāpat, vēsture vienmēr atkārtojas un cilvēce nemitīgi vārās vienā un tajā pašā katlā tikai katrreiz citas krāsas, kas šķietami liek domāt, ka zupa ir cita.
Viss lasītais saitībā ar vēsturi par Staļinisko režīmu, par totalitāro režīmu, komunistu sistēmu un visu pārējo, neapšaubāmi ir prātā iegulsējies kā vēsture un liekas neiespējami mūsdienu politkā, mūsdienu tendencēs saskatīt līdzīgas sakarības. Jo - tā taču ir pagātne, vēsture; tās ir cilvēces kļūdas pagātnē, kuras tagad tiek iztirzātas un tātad pats par sevi šķiet saprotams, ka apzinoties tās, tiek novērsts kas tamlīdzīgs tagadnē un nākotnē. Tiek izvirzīts pavisam cits kurss, šķiet, ka mūsdienās viss ir savādāk, jo cilvēks taču apzinās pagātnes zvērības, tāpēc šodien dzīvo savādāk... Bet... šodienu ir grūti novērtēt, tās tas bija toreiz, tā tas ir šodien. Tā tas ir vienmēr. Notikumi, kas pirms gadiem 4, gadiem 2 bija tikai daļa no ikdienas ziņām, ietekmēja nākotni un nu ir pagātne. Kad atskatās uz šo pagātni, kas bijusi puzle un nu ir salikta kopā, un redz kā ši puzle līdzinās kaut kam jau redzētam, tad paliek baisi. Krievijas militārās varenības apliecināšana, sāncensība ar citām valdošajām lielvalstīm, iekšējo un ārējo ienaidnieku meklēšana un izslēgšana no spēles, iepotētā apziņa par to, ka visi dara pāri krievu tautai, kas ir pati labākā pasaulē, massaziņas līdzekļu kontrole un viena cilvēka varas vertikāle. Es nezinu, kā īsti turpmāk attīstīsies visi šie procesi trīspadsmitās tautas valstī, bet pagaidām es visu, ko redzu varu tikai salīdzināt ar padomju sistēmas atdzimšanu.Nav varbūt tieša runa par padomju sistēmu kā tādu, bet par varas mehānismu vispārīgi, kura viens no sliktākajiem un arī idiotiskākajiem veidiem izpaudās padomju sistēmā. Runa ir par varu. Vara ir visspēcīgākais ierocis un politika ir visnetīrākā spēle. Kas tad pārvalda pasauli? Pāris ietekmīgāko, varenāku valstu politiskie līderi un vēl pāris oligarhi, kas stāv aiz visa, kas radījuši visu sistēmu un nosaka visu. Un šīvara nozīmē, ka gandrīz vai ar vienu pavēli pietiek, lai iznīcinātu kādu mazāku valsti, vai lai iznīcinātu pat visu pasauli. Kodolieroči, atombumbas, ūdeņraža bumbas... Neviens no šiem varas īpašniekiem nav izcēlies ar humānismu un atteicies no šiem pasaules iznīcināšanas ieročiem. Cik tālu aizies tas viss, ko var vērot šodienas pasaulē? Krievija ir liela un ietekmīga daļa no visa šī varas mehānisma. Un Krievija nekad nemainās. Un tāpēc tā vienmēr paliks bīstama visai pasaulei un īpaši jau tām valstīm, kas atrodas ap to. Tā kā būs izdevīgi tiem, kas pie varas, tā viss arī notiksies. Mani vienkārši biedē šī Krievijas autoritārā attīstība, jo Krievija nav tikai viena no pasaules valstīm, tā ir tāda lielvara, kas ir milzīgs drauds visai pasaulei. Turklāt krievu tauta ir vienmēr augusi kā pakļauto tauta, to es domāju tādā ziņā, ka krieviem kā tautai, ka vienkāršam indivīdam nav iesakņojies nekas no liberālisma, no demokrātijas, no parastām cilvēktiesībām un cilvēkbrīvībām, kas tam pienākas atšķiribā, piemēram, no Rietumeiropas cilvēka, un tāpēc, krievu cilvēks nespēj saskatīt kādas lietas ir patiesībā un būtībā nesaprot citu režīmu kā autoritāru, citu dzīvi, kā dzīvi pakļautībā valdošajai varai un tās diktētajām tēzēm, tāpēc tādas varas mehānismā kā padomjuu valstī atdzimšana būtu tikai likumsakarīga un pašreizējās tendeces tiekai spilgti apliecina, ka Krievija iet uz to, stingri un noteikti. Un Putinu pēc daudziem gadiem (ja pasaule vēl tad nebūs iznīcināta pilnībā Trešajā Pasaules karā), vēl pieminēs un daudz aprakstīs vēstures grāmatās kā 21. gadsimta sākuma vienu no ietekmīgākajiem vīriem.
Latvijas politikai nav ne mazākas nozīmes un ietekmes pasaules politikā, tāpēc vēl jo smieklīgāk kļuva uzreiz pēc filmas noskatīšanās, nejauši uzslēgt kādu no daudzajiem izklaides šoviem, kas domāts parastās tautas izklaidei, lai tiem nevajadzētu domāt par pasaules problēmām, ko tie tāpat nespēj sagremot un visai likumsakarīgi jau tas arī ir, jo parastie, vienkāršie iedzīvotāji veido masas, politika šīs masas regulē un ja nespētu regulēt nekas nenotiktos. Masas, kas nav apveltītas ar politiķu viltību, ir viegli ietekmējamas un katrs atsevišķais indivīds pakļaujās masu viedoklim un uzskatam. Kā domā daudzi tā ir pareizi. Parasti šo viedokli nosaka atsevišķi cilvēki un protams, tā kā tas ir izdevīgi. Jā, un tai izklaides šovā smieklīgi sīka likās latviešu tauta. Gan tādēļ, ka tā tērē lielas naudas summas šādiem nejēdzīgiem šoviem, gan pavērojot cilvēkus, kas piedalās šajos šovos, gan arī to vispār, ka tādas grūtības tiem sagādā pavisam elementāri, loģiski jautājumi. Izbalināta blondīnīte, kura prot tikai smaidīt, iedomīgais latviešu vīrietis, kas savu pašapziņu ceļ iedomās izvirzot sevi kā varenāko, labāko, veiksmīgāko, bet kas patiesībā ir tikai bravūrīga ārišķība. "Neformālais līderis" ierodas kā varonis, izrādās, es nu esmu pats labākais! Ciest nevaru tādus tipus! Un uzposti bērni, kuriem labāk būtu ļāvuši mācīties, lai tie kaut cik vairāk izprot pasaules likumsakarības, nevis iztaisījuši kā mērkaķu modes skates zvaigznes, devuši norādījumus, kas tiem jādara un ielikuši televīzijā kā tādas mākslīgās puķes mākslīgo puķu izstādē. Patiesībā man tā riebjas visas šī masu izklaides. Nelabi metās, un vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki neredz to, kas notiek patiesībā un ļauj sevi regulēt. Neprotu, žēl patiešām, ka es neprotu tā īsti vārdos ziteikt visas savaas domas un spriedelējumus, kas ir manā prātā. Tas, ko esmu uzrakstījusi izklausās neveiksmīgi un pilnībā neizsaka visu, ko vēlos teikt, tik labi kā vajadzētu. Tik daudzas likumsakarības, nepareizības, ko tu saproti, bet nevari nekā darīt. Bet latviešu tauta? Latviešu tauta patiesībā ir smieklīga savā pasaules uzskatā, kas spilgti atspoguļojas visās šajās masu izklaides formās. Latvietis izceļ sevi un cenšas ieskaidrot pats sev, ka ir labākais (pirmā reize, kad sapratu šo tendenci, bija, kad hokeja laikā nemitīgi rādīja alus reklāmu, kurā Latviju sauca par lielāko valsti pasaulē, un vēl daudzas reizes esmu šo tendenci piefiksējusi), bet latvietis ir tikai kalps un tas lūk atspoguļojas Latvijas vietējā politikā, kad latvietis ir tikai oligarhu kalps, kuram pats ļāvis sagrābt varu un valdīt pār sevi. Bet pasaules politikā - Latvijai ir tikai pakļautā lielvarām. Tā tas bijis vienmēr, tā tas ir un būs.
Tikai politiskas pārdomas. Tas ko es domāju par pasauli, par Latviju, par to, kas notiek un uz kurieni virzās ši pasaule. Vēl būtu daudz, daudz ko teikt, jo domas ir daudz, bet neprotu tās izteikt precīzi un saprotami...


Bet...
Atkāpjoties no visām šīm nejēdzībām, atgriežoties pie mākslas un tās dižgariem, neliels klusuma brīdis un Imagine dziesmas klausīšanās, pieminot Džona Lenona 27. nāves gadadienu. Māksla stāv pāri visam un tai nav nekāda sakara ar tām nejēdzībām, kas notiek pasaulē. Mākslinieki nekad nevarētu būt politiķi un politiķi nekad nevarētu radīt pašus skaistākos un patiesākos mākslas darbus - dziesmas, filmas, gleznotos uc. mākslas darbus, grāmatas... Jā, tās ir vērtības.
imagine there's no countries, nothing to kill or die for, and no religion too, imagine all the people, living life in peace... !

Visā visumā šī nedēļa nav visai harmoniska. Drīzāk tādu saraustītu emociju veidota.
Vakar tātad nācās palaist garām koncertu, kura neapmeklējumu sev grūti piedot, tik ļoti gribējās būt Bryan Adams koncertā. Tā ir mūzika ar ko esmu uzaugusi, un daudzas dziesmas ir tik tuvas, tāpēc koncertā noteikti būtu bijušas vēl stiprākas emocijas nekā Aerosmith koncertā, jo tiem pievērsos salīdzininoši nesen vēl... Labi, nostalģisku sapņošanu pie malas, es zinu, ka tad, kad beidzot tikšu ārā no šī sūnu ciema (un tas solās būt jau drīz!), tad man būs daudz vairāk iespēju dzīvot..jā, vienkārši dzīvot, redzēt, dzirdēt, piedalīties, saņemt iespaidus un emocijas! Pagaidām šīs ir vēl joprojām smagā darba gads, tāpēc nedrīkst žēloties, ka daudz darāmā, jo būs jau vēl daudz, daudz vairāk darāmā, un ir vienkārši jādara! Lai var ar sevi lepoties! Un neviena žēlabaina vārda!
Šodien, iznākot no slavenā [he,he] tirdzniecības centra, kurā lielākoties iegriežos tikai tāpēc, ka tur pārtikas veikalā ir liela saldumu izvēle, tātad man pa priekšu gāja klasisks 21. gadsimta latviešu pāris - jauna blondīnīte uz gariem, spiciem zābaciņiem un smalku, čiepstošu balstiņu un vīrelis, tāds diezgan pavecāks par viņu pašu, kas turklāt izskatījās viņai blakus kā punduris un jautāja viņai vai viņa apmierināta ar pirkumiem. Meitēns atčiepstēja, ka protams, esot gan, un abi devās uz šiku mašīnīti. No malas tā vien liekas, ka viņai (un arī visām pārējām viņai līdzīgajām lellītēm) galvenais ir stilīgs pirkums stilīgā veikalā, lai atkal varētu izrādīties. Ārišķības... Un ar šādām lellītēm pilna pasaule (un īpaši Latvija, kas ir visai loģiski), ne jau pirmo reizi nācies novērot šādu pelēko masu skatu, kas no malas nudien šķiet sekli, jo tādām lellītēm tācu nekas cits dzīvē neinteresē kā nezkādi stilīgie apģērbi, mobilais, bagāts vīrietis un mākslīgie nagi. Ā, aizmirsu solāriju, tas jau pats par sevi! Un šīs visas ārišķības man šķiet tik smieklīgas, nožēlojamas!

-es atvainojos sev par iepriekšējo ierakstu, kas bija pilnīgi muļķīgs un sīkumains.
-atvainošanās pieņemta.

Šī diena! Es nicinu šo dienu! Viss ir vienā skriešanā bijis, nav bijis pat laika paēst normāli, bet kad beidzot tiku pie ēšanas, tad ne tikai dabūju ēst absolūti neveselīgi, negaršīgi izceptus kartupeļus, bet dabūju tos pat rīt, jo atkal nebija laika! Ķīmija - šī zinātne noteikti varētu būt ļoti aizraujoša, bet, piedodiet, man tomēr pret to būs alerģija un naids uz visu manu atlikušo mūžu! Dihlorbenzols, toluols, halogenēšanas! Un pie visa vainīga skola! Es domāju, ka vispār liela daļa nesekmības skolā rodas no tā, ka skolēnam netieši (jeb varbūt pat tieši) tiek iedzīts riebums pret attiecīgo mācību priekšmetu. Jo katram taču ir kāda aizraušanās, interese, kuru uzzināt, attīstīt un pilnveidot arī ir viens no skolas uzdevumiem, lai cilvēks, izzinot kādu nozari, saprastu kas tad viņu īsti interesē un izdomātu vai ar to gribētu nodarboties, bet skola varbūt tikai 3% gadījumu šādu interesi par attiecīgo nozari rada, un tas visvairāk atkarīgs no skolotāja un veida kā viss tiek pasniegts. Patiesībā varbūt es gribētu būt ķīmijas zinātniece, bet ikreiz kad man ir ķīmijas stunda, vai vēl "labāk" - ķīmijas kd, man riebjas šī zinātne. Man vienmēr patikušas valodas un ir padevušās, arī vācu valoda, bet tiklīdz es nomainīju skolu, sākot mācīties pie cita skolotāja, visa interese pazuda, jo neko vairs nemācēju un nevarēju iemācīties, katra stunda ir viena vienīga skolas sola deldēšana, labuma nekāda, tikai nepatikas vairošanās. Ja skola ir domāta lai lielākoties tikai radītu nepatiku un riebumu pret daudzām nozarēm un radītu nepatiku pret izglītošanos, izzināšanu vispār, tad skola vispār ir zaudējusi savas pašas galvenās funkcijas. Kaut gan tas nav nekāds jauns atklājums, tā tas vienkārši ir! Un vispār nav vērts runāt par to skolu, kur viss tikai iet šķērsām. Vienkārši ienīstu to iestādi. Visvairāk jau tāpēc, ka tā patērē tik daudz mana laika un enerģijas! Man pat nav laika kādu grāmatu nedaudz palasīt, kur nu vēl kādu filmu paskatīties!
Viss šodien iet vienkārši šķērsām, like every conspiracy would be against me! Gribas vienkārši skaļi izlamāties! Turklāt, turklāt! Turklāt - šovakar ir viena no maniem mīļākajiem mūziķiem koncerts, kurā es ārkārtīgi gribētu pabūt, but guess what - I can't! Es sev šobrīd atgādinu mazu bēbi, bet šo dienu es nudien nicinu!

I Will Not Forget You dziivi akustiskajaa versijaa - iet cauri kauliem.. it kaa uz briidi paarstaatu elpot un taa vietaa elpotu dziesma,
dziesma elpotu manaa vietaa...

but no one ever talked in the darkness,
no voice ever added fuel to the fire...

es atkal klausos to dziesmu, kurā ir vārdi par mākoņu arku, debees parku un dīvainām kāpnēm, kur nevar aiziet kājām... nav daudz tādu dziesmu, kuras tik dziļi iesēstos sirdī.
atkal ir svētdiena, kas man tik ļoti nepatīk. miegs nāk, jo vakar es, protams, aizgāju gulēt vēlu, jāmācās daudz, bet uzmanību nokoncentrēt nevar, datoru negribas slēgt ārā, un priekšā grūta nedēļa skolā. labi, es nežēlojos, tikai vēlos, lai ātrāk pienāktu skolas beigas.
pirmīt, kad meklēju attēlus projektam par modernajiem mākslas virzieniem kultūras vēsturei, palasīju nedaudz vinsenta van goga biogrāfiju. mākslinieks, kura darbi tagad stāv prestižākajās mākslas galerijas pasaulē un kuru cena ir tik augsta, ka bez ļoti bieza maka nav ko cerēt par kāda darba iegūšanu savā īpašumā, nodzīvoja tikai 37 gadus un pēdējo gadu pavadījis psihatriskajā klīnikā. Un, kas pats skumīgākais, ka neviens, neviens pats izņemot māslinieka brāli, neesot novērtējis un atzinis van goga darbus. Un tikai viens viņa darbs esot ticis nopirkts viņam dzīvam esot, to pašu nopirkusi kāda viņa radiniece. Tas ir tik skumīgi, ka tik talantīgs mākslinieks visā savā mūžā nav izdzirdējis gandrīz nevienu atzinigu vārdu par saviem darbiem un viņš juties nenovērtēts un nevienam nevajadzīgs. Un viņš pat nevarēja iedomāties, ka pēc daudziem gadiem viņš būs viens no dižākajiem, leģendārākajiem mākslas pārstāvjiem un viņa darbu reprodukciju attēli rotās klades, paklājus, lietussargus... Veikalos ir pat kancelejas preču kolekciju sērijas ar viņa darbu simboliku... Un kas patiesībā tagad pelna ar to visu naudu - kas saņem to visu milzīgo naudu, par viņa darbiem tagad? Kādi attāli radinieki, kas viņu pat neatceras un viņš kā tuvinieks tiem galīgi neko neizsaka? Tas ir ļoti skumji, ka tik talantīgam cilvēkam ir tik traģisks liktenis, ka cilvēks nekad neuzzin cik ļoti viņa darbi tiek novērtēti un patīk cilvēkiem...
Un tomēr - šī ir tikai viena no nemūžam nesaskaitāmajām psaules skumjajām lietām. Netaisnības notiek nepārtraukti.. ja par to sāk domāt tad paliek ļoti skumīgi

bez mākslas es nespētu savu dzīvi iedomāties, patiesi, ja nebūtu ne mūzikas, ne grāmatu, ne vis pārējā skaistā, radošā, iedvesmojošā, burvīgā, kas radīts šai patiesībā tizlajā pasaulē, tad nebūtu nekā priekš manis. jo es nevaru bez skaistuma, ka piepilda dvēseli

piemēram, Sade koncerts - nu vienkārši sēdi, klausies, skaties - izbaudi patiesu burvību; un vienalga kas nomāktu tavu prātu, tu pasmaidi, jo šī mūzika rada virkni pozitīvu, gaišu emociju. nevis samāksloti, saspīlēti, uzpsiesti ritmi ar bezjēdzīgiem vārdiem, ko visur 21. gadsimtā var dzirdēt, bet vienkārši mūzika, kas ir šī vārda patiesi cienīga

šņak, šņak, atkal gar ledusskapi un pieliekamo vēlu pa vakariem... :D bet nevaru savādāk, jo.. man tā patīk! atkal kādas 177 skaistas emocijas no dziesmām, varbūt pat vēl vairāk, enerģijas pārpārēm. perfekti! nu izņēmot gan to, ka tiklīdz man rodas enerģija, ko arī uzreiz izlādēju, tā Mikija ar' uzreiz no manis iespaidojas un sāk savus kaķa abnormālos izgājienus, nu kaut vai iekrējienu līdz sienai, kam seko lēciens-kūlenis līdz pussienai un citas aktivitātes, kuru trezultāts vienmēr ir tāds, ka istabā ir sagāzts viss, ko vien var sagāzt un vēl citreiz arī kaut kas ko it kā nevar sagāzt :D savādi, ka kaķis tā ietekmējas no cilvēka garastāvokļa.

'Patiesi apdāvināts cilvēks sabiedrībā bieži vien ir neveikls, kluss, neattapīgs. Bet, kad viņš paliek vientnē, viņam tūlīt izaug spārni pie pleciem.'

gluži mans gadījums aprakstīts, un tāpēc aforisma sākuma vārdi patiesi iepriecina, iedvesmo un arī nomierina :)

p.s. tie vārdi no kāda poļu rakstnieka - Henriha Senkeviča

p.s.s. Un vēl šis tas labs:
'Kāpēc gan cilvēki parasti vairās no vientulības? Tāpēc, ka tikai nedaudzi būdami vientnē ar sevīm bauda patīkamu sabiedrību.' /Dossi/
'Viss apbrīnas vērtais ir veikts vientnē, tas ir, nošķirtībā no sabiedrības.' /Rihters/
un šie visi vārdi ir patiesi neatkarīgi no gadimta, neatkarīgi vai klasicisma, racionālisma, modernisma, postmodernisma, vai vēl sazin kāda laika pasaules uztvere.
ak, un es zinātu tik daudz cilvēku, kas šim visam nepiekristu. bet.. tikai tāpēc, ka...

bet galu galā
'Vienatni jāmeklē lielās pilsētās.'/Lihtenebergs/

emocijas plūst pāri pārēm, mūzikas dzirkstošais šampanietis
es atkal ķeru sajūtu varavīksnes mūzikā!

I want to wake up in a city that doesn't sleep! New York, New York.... :)) johaidī, kur vēl dzirkstošāka dziesma! iedvesmo! es skatos uz savu milzīgo New York plakātu pie sienas un redzu sevi tajā. es dejoju uz Bruklinas tilta nakts vidū, tumsā, kuru izgaismo miljoniem gaismu, pilsētā, kas nekad neguļ, jo dzīve negaida, tā norisinās tur, tajā pašā mirklī. tur nav vietas nīkuļiem, kas nav mērķtiecīgi gana, lai būtu cienīgi tās skaistuma un burvības! es dejoju tur uz tā tilta pie dziesmas, kas dzirdēta miljoniem reižu, bet tas tikai vēl vairāk dara to dziesmu īpašu. es dejoju tur un skatos uz izgaismoto Manhetenu, Ņūdžersiju un tūlīt es došos uz Empire State Building pašu augšu! [now I don't want to wake up :D] !!! gribās no sirds izdejoties un sajust sevī pulsējam katru dzīvības puzles gabaliņu!
es nesāku dziedāt par skaļu?

Svešinieks

- Ko mīli tu visvairāk, cilvēk, mīklainais? Vai tēvu, māti, māsu, varbūt brāli?
- Man tēva nav, nedz mātes, māsas, brāļa nav.
- Un draugus?
- Jūs vārdu minējāt, ko neesmu līdz šim vēl izpratis.
- Dzimteni?
- Es nezinu, kur viņa atrodas.
- Skaistumu?
- To mīlētu labprāt, vien dievišķu un nemirstīgu.
- Zeltu?
- To ienīstu, kā Dievu nīstat jūs.
- Ko tad tu mīli, neparastais svešiniek?
- Es mīlu mākoņus - tos mākoņus, kas aizpeld! ... lūk, tur... lūk, tur... šos brīnišķīgos mākoņus!
/Šarls Bodlērs/

šis prozas gabals iezīmējot modernisma sākumu literatūrā ap 1870-tajiem gadiem. lai vai ko tas arī neiezimētu, man tas ļoti patīk. atceros patiesībā šo vēl no pamatskolas laikiem kaut kur dzirdētu. patiesībā jau šis prozas gabailiņš visai perfekti izsaka modernisma laikmeta cilvēka pasaules uztveri, un es gan laikam vēl joprojām esmu iesprūdusi modernisma laikmetā vairāk nekā savā postmodernisma laikmetā. un tā arī man labāk tīk. postmodernisms ir savā ziņā orģināla pasaules uztvere (protams, izņemot, ja runājam par tām idejām, ko vakardien aprakstīju, tās ir cilvēka jēdzienu degradējošas), bet tomēr tas postmodernisms man šķiet vairāk kā sabojāts modernisms, izkropļots. Bet varbūt tas ir tikai loģiski, jo pats 21. gadsimta cilvēks ir izkropļota 20. gadsimta cilvēka atspulgs.. kaut kā tā...

Peter Gabriel - Here Comes the Flood -> manuprāt, pati labākā Peter Gabriel progressive rock dziesma, ideāla.
vēl viena dziesma, kas skanot veido ap sevi veselu pasaulīti. es kolekcionēju tādas dziesmas. man mīļākais hobijs!