Felicity - lai kāds arī nebūtu man noskaņojums, šī TV filma man vienmēr iedod kaudzi ar veselīgi pozitīvām emocijām. Tas patiesums, neizpušķotā realitāte, īsta draudzība, kas tur attēlota nevar atstāt vienaldzīgu, un turklāt es, protams, saskatu daudzas līdzības ar sevi Kerijas Raselas atveidotajā Felicitas tēlā. Un ievadtēma pati par sevi ir īpaša un orģināla, gan Amy Jo Johnson ievadtēmas melodija, gan melnbaltās bildes ar TV filmas varoņiem, tas viss kopā it kā tells a story.. A story that I'd like to be a part of so much.
un vispār arvien biežāk pēdējā laikā man rodas vēlme kaut es varētu būt aktrise un es arī laikam saprotu, ka tas ir ne tikai tāpēc, ka tas būtu aizraujošs un radošs darbs, bet arī tāpēc, ka man pašai ikdienas dzīvē ļoti pietrūkt visdažādākās emocijas, man nav kur izpausties, kur rast iedvesmu, lai tad no tā arī rastos emociju gammas. Un es tik ļoti vienmēr tiecos pēc visvisādām sajūtām, jo patiesībā ir tik skaisti sajust, ka caur tevi plūst prieks, laimes šalkts, pārsteigums, aizrautība ar ko, arī skumjas, protams un vēl daudz dažādu emociju. Mana ikdienas dzīve ir vienmuļa, jo lielāko daļu no tās patērē skola un mācības, kas citreiz tik ļoti nogurdina un pat garīgi iztukšo citreiz... un vienigais veids kā ikdienā ķert emociju varavīksnes krāsas ir caur mūziku, kas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc man mūzika tik ļoti nepieciešama. kā ēdiens! un vēl es tās krāsas ķeru caur filmām, arī to pašu Felicitas TV seriālu, caur grāmatām vai kādiem citiem mākslas izpausmes veidiem, kas iedvesmo. Man tas viss ir nepieciešams.
Un tāpēc arī vēlos lai ātrāk pienāk mācību gada beigas, un es varu doties projām no šīs pilsētas pavisam, jo šī pilsēta mani ļoti nogurdina, es nevaru šeit izpausties, tāpēc ārēji pat šķiet, ka es šeit vienkārši eksistēju. Un šeit ir arī daudz kas, ko vēlos pamest, ko vēlos aizmirst un sākt jaunu posmu savā dzīvē. Un es patiesi ar gaidām lūkojos uz to, kad domāju par to, tad nereti pārņem sajūta, ka stāvu pie sliekšņa kaut kam feinam, tikai vēl drusciņ, drusciņ jāpagaida līdz tas varēs sākties. Tad būs ardievu skola uz visiem laikiem, jo būšu liela meitene un apkārtējā atmosfērā vairs nebūs jaušams nekas nospiedošs, kas man traucē izpausties, un es varēšu sākt ceļu uz virzīšanos pretī saviem mērķiem! Patiesībā domas un gaidas par to mani pēdējā laikā, vēl esot šeit, citreiz uztur pie moža gara!

wherever you go, go with all your heart!

Jā, patiesi izrādās, ka arī latviešiem var būt skaistas, labas dziesmas. akmenju daarzs - viņiem dziesmas skan tik labi, ka pirmo reizi vispār rodas sajūta, ka latviešu valodā dziesma izklausās labi, un kā vēl... Bet, protams, paklausoties to, kas skan pa radio latviešu valodā, šī sajūta uzreiz pazūd pilnībā. Bet Akmenju daarza dziesmās bez latviešu valodas labskaņas dziesmu tekstos, ir arī vēl tāda stipra smeldze, smeldze, kurā gribas un var pazust vienkārši!, tādas kā sāpes par visu, kas mani ļoti piesaista tajā mūzikā. un vēl, galvenokārt, vārdu dēļ rodas tāda savāda, augstāka noskaņa. it kā tā būtu nevis parasta dziesma, bet tā paustu ko augstāku, cēlāku, svētāku... man, kas vienmēr tiecās pēc neikdienišķām sajūtām, tādām sajūtām, kas spēcīgi pārņemtu visu ķermeni, šādas dziesmas ir kā īpašs deserts...

rietumvēju čukstu pieskāriens...

pilniigi raudaat gribas

lūk šo var saukt par mūziku šī vārda pilnā nozīmē, nevis tos traļi-vaļi radio formātus, kas skan visur un visiem tik ļoti tīk. jā, un tajā Ievu Ziedu dziesmā var atrast atkal jaunas sajūtas.

kaut reizi Saules muuzhaa, ienaac manaa ierastaa, vientuljaa dziivee...


caur mākoņu arku
tur uz debess parku

Man ļoti patīk sveces, kad sākas tumšais gada laiks, bez tām nevar. Vasarās, un sākoties pavasarim ir savādāk, jo tad gaisma ir pati visur, bet šādā laikā, kad dienasgaismu var redzēt vien brīvdienās pāris stundas dienā, vienkārši vajag, lai tā spoži dzeltenā liesma izgaismo istabu un ienes mājīgumu. Tāda principā savāda iekšēja nepieciešamība. Gandrīz jau klāt decembris un mans decembra klausītākais albums noteikti, ka būs Wintersong. Sāras mūzika, šķiet, ir pati burvīgākā no visām citām mūzikām, ko vispār jebkad esmu iepazinusi. Tajā mūzikā ir kaut kas mans, un šī mūzika nomierina kā vēl neviena cita mūzika. Nomierina kā vecs, labs, uzticams draugs, kas nekad nepieviļ. Tāpēc man ši mūzika tagad stāv pāri visām citām mūzikām, mūzikas pasaulē ir tik bezgala daudz skaistu kompozīciju, bet Sāras mūzika vienkārši stāv tām visām pāri, tā stāv savā īpašajā mūzikas lādītē. Tā mūzika nav samākslota, tā nav uzspiesta, tā nekļūst kaitinoša ne mirkli, bet vienmēr rada īpašo, skaisto mūzikas atmosfēru, kas bieži vien ir glābiņš no visa. Un tas viss ir ļoti daudz kas, kas man nedod mieru, uztrauc un grauj manu iekšējās stabilitātes sajūtu bieži vien.


Cik savādi šodien sanāca aizdomāties par mūsdienu laikmetu... nenoliegšu, ka nebūtu agrāk jau šad un tad prātojusi, kā gan cilvēki no cita laikmeta varētu raksturot mūsu laikmetu, šo laikmetu, bet to ir ļoti grūti izdomāt, vismaz objektīvi spriest par to, jo es pati dzīvoju šajā laikmetā, un no ārienes viss vienmēr izskatās un šķiet savādāk nekā esot iekšā, esot sastāvdaļai no visa. Tāpat noteikti būtu, ja tagad pajautātu 17. gadsimta cilvēkam, ko viņš domā par savu laikmetu, kā viņš jūtas tajā esot un kā raksturotu to, tā vispārīgi (protams, vajadzīga būtu laika mašīna, lai atgrieztos 17. gadsimtā un uzjautātu kādam to..) Galvenokārt, jau tas ir tāpēc, ka dzīvojot tajā/šajā laikā, esot tājā iekšā, kā tā daļiņai, cilvēks lielākoties spēj novērtēt tikai savu dzīvi, viņam ir viņa personīgā individualitātes, realitātes izjūta kā primārais pasaules vērtēšanas kritērijs. Tā kā viņš jūtas, tādu viņš uztver pasauli, un tas, kas ir tam apkārt, to arī attiecīgajā laika posmā veido. Savukārt, ja cilvēks atskatās uz kādu iepriekšējo laikmetu, viņš jau vairs nevar vērtēt to tik subjektīvi kā savu laikmetu (un savu laikmetu vispār ir grūti novērtēt, vismaz objektīvi), viņš to laimetu vērtē pēc visām savām zināšanām par to, vienkārši skatās uz to no malas tīri praktiski īpaši neiedziļinoties atsevišķa indivīda sajūtu pasaulē, bet vērtējot visu indivīdu izjūtas kopā. Tad nu lūk, uzrakstīšu pāris galvenās idejas kā šis - 20.gs. beigu - 21. gs. laikmets tiek raksturots no pašas kultūras vēstures teorijas: $ sāk pielūgt lietas un kļūst par to vergu, uzskata, ka šīs sabiedrības svētākās tiesības ir nopelnīt, iegūt mantu jebkādiem līdzekļiem, to saglabāt un palielināt; to izvirza par savu augstāko dzīves mērķi; $ patēriņakultūras veidošanās - cilvēks savu vērtību reducē ar spēju pirkt; $ masu kultūras dominante (un tieši pateikts - populārās mūzikas mērķis ir nevis radīt māksliniecisko baudījumu, bet nopelnīt naudu, piesaistot pēc iespējas vairāk klausītāju; un tā jau tas arī ir!); $ vismodernāko izgudrojumu pielietojums savām ērtībām; materiālais komforts; (pay attention to the following!) cilvēks atsvešinās no sevis, jo viņa darba produkts sāk vakdīt pār viņu pašu; $ vēršas pret logocentrismu (pret loģikas un prāta izvirzīšanu priekšplānā)... Cik savādi tas viss skan, pat ārkārtīgi absurdi, bet vai tad kaut kas ir samelots? Tas vienkārši ir visas postmodernisma sabiedrības raksturojums kopumā, un arī es gribot, negribot esmu tā visa sastāvā, jo es dzīvoju šajā laikā.. es un šis laiks. Ja šāds ir mūsdienu laikmeta raksturojums pagaidām, tad kāds tas būs pēc vairākiem gadiem, gadsimtiem, kad varbūt būs noticis zināms regress tehnoloģiju, zinātnes jomā, kad varbūt būs zudis viss kas ir tagad, un arī jebkādas iespējas to rekonstruēt, kad varbūt būs atgriezušies tumšie viduslaiki, vai aizvēsture, jo, ja tā labi padomā, tad kur gan cilvēks vēl varētu tālāk aiziet, ja jau tas ir izdomājis iespēju kā ar vienas pogas nospiešanu noslaucīt visu zemeslodi pāris sekunžu laikā... šim būtu jābūt pēdējam posmam, tad varbūt viss sāksies atkal no gala, vai varbūt viss beigsies pavisam, un nekas varbūt vispār vairs nepastāvēs...???!! Un prātā atkal ienāca Einšteina citāts par trešo pasaules karu: es nezinu ar kādiem ieročiem cīnīsies trešajā pasuales karā, bet ceturtajā tiks pielietotas nūjas un koku zari. Bet tātad, kāds varētu būt šī laikmeta raksturojums citā laikmetā - cilvēks pilnībā degradējies, kļuvis atkarīgs no robotiem, pilnībā pazuadējies kādu saikni ar skaistuma izpratni, ar īstu mākslu, vienvārdsakot - zaudējies prātu, kļuvis pats par savu izgudrojumu lelli, notrulinājies... skan ārprātīgi, bet vai tad kaut kas uz to pusi arī nav? Vienā brīdi šodien, uz vienu mirkli kļuva pavisam savādi un es it kā izgāju no savas ādas, un vienkārši paskatījos uz to visu no malas. Un tā patiesi ir!!! Cilvēks ir būtībā atkarīgs no visām šikajām lietām, no dārga, galvenais - stilīga, apģērba (un tas jau vairs nevar būt pašā savā būtībā orģināls, jo tas ir tā brīža valdošajām modes tendencēm atbilstošs, tātad tāds, kādu valkā visi pārējie), atkarīgs no mobilā telefona, ko nemitīgi tirina savos pirkstos, it kā tas būtu viņu pasaules centrs, nežēlība būtu jau iedomāties vien, kas notiktos, ja tas tiktu atņemts, ja nāktos bez tā iztikt kaut vairākas dienas. Uz to brīdi bija sajūta, ka paskatos uz to visu no malas un redzu, kādu pasauli tie radījuši ap sevi, pilnīgi bezjēdzīgu, bet nepieciešamu pašiem tiem, lai tie sevi nodarbinātu, lai neieslīgtu savas personības dziļākajās dzīlēs, no kā tie baidās. Kāds tas viss teātris, kura pamatā ir bailes no dzīves patiesības, no vientulības, kas tiem radītu neizsakāmu garlaicību, tiekot ierautam pašam savas iekšējās pasaules virpulī.. Vienkārši, kad paskatās no malas uz visu, tad tik smieklīgas šķiet tās sīkās, nenozīmīgās lietas un ārišķības, ko tie sev izvirza par dienas prioritātēm.
Bet tad es atkal esmu savā ādā un esmu spiesta pieslēgties notiekošajam un klausīties... muļķībās. Esmu atkal spiesta darīt tās sīkās lietas, kas man neko nedod, kaut labprātāk meklētu jaunus iespaidus, kas mani iedvesmotu...


[I just wish I had a river I could skate away on .]

hi! patiesībā smieklīgi kā cilvēkam jāizsaka savas sajūtas ar emociju ikoniņas palīdzību. It kā paskatoties uz to ikoniņu otrs cilvēks varētu sajust, kā tas cilvēks jūties. Visa īpašā un sarežģītā izjūtu pasaule tiek ietverta pāris ikoniņās. Tā ir tikai vēl viena lieta, kas patiesībā ir tik ārkārtīgi smieklīga attiecībā uz šo laikmetu, ja uz to cenšas paskatīties kā ne uz pašsaprotamu lietu... funnily enough

when you wake up everyday
please don't throw your dreams away
hold them close to your heart
cause we're all a part
of the ordinary miracle

by Sarah Mclachlan