Tā vietā, lai mācītos beidzot cosinusus, tangensus rītdienas matemātikas kd, es sēžu pielipusi pie radioaparāta un uzmanīgi ķeru katru Imanta Dakša vārdu... Lielisks mūziķis.. Nekad nav patikusi man latviešu mūzika, bet Imants Daksis stāv pāri visam! Ne tikai viņa mūzika ir fantastiska, bet viņš pats ir apbrīnojama personība... Viņu, lūk, var saukt par īstu mākslinieku, bet tos latviešu traļi-vaļi gabalus, kas nemītigi okupē radio ētrus, tos vispār ir noziegums kaut kādā veidā saukt par mūziku...

Jā, patiesi izrādās, ka arī latviešiem var būt skaistas, labas dziesmas. akmenju daarzs - viņiem dziesmas skan tik labi, ka pirmo reizi vispār rodas sajūta, ka latviešu valodā dziesma izklausās labi, un kā vēl... Bet, protams, paklausoties to, kas skan pa radio latviešu valodā, šī sajūta uzreiz pazūd pilnībā. Bet Akmenju daarza dziesmās bez latviešu valodas labskaņas dziesmu tekstos, ir arī vēl tāda stipra smeldze, smeldze, kurā gribas un var pazust vienkārši!, tādas kā sāpes par visu, kas mani ļoti piesaista tajā mūzikā. un vēl, galvenokārt, vārdu dēļ rodas tāda savāda, augstāka noskaņa. it kā tā būtu nevis parasta dziesma, bet tā paustu ko augstāku, cēlāku, svētāku... man, kas vienmēr tiecās pēc neikdienišķām sajūtām, tādām sajūtām, kas spēcīgi pārņemtu visu ķermeni, šādas dziesmas ir kā īpašs deserts...

rietumvēju čukstu pieskāriens...

pilniigi raudaat gribas

lūk šo var saukt par mūziku šī vārda pilnā nozīmē, nevis tos traļi-vaļi radio formātus, kas skan visur un visiem tik ļoti tīk. jā, un tajā Ievu Ziedu dziesmā var atrast atkal jaunas sajūtas.

kaut reizi Saules muuzhaa, ienaac manaa ierastaa, vientuljaa dziivee...


caur mākoņu arku
tur uz debess parku