nebūtu ne vainas noglabāt datoratmiņā vēl kādu dzenbudisma stāstu no tās pašas vecās, mīļās grāmatiņas, kurai diemžēl jāatgriežas bibliotēkā...
šis, manuprāt, ir viens no tiem stāstiem, kas ietver vienkāršu, bet pavisam nozīmīgu mācību:

'Kāds jautāja skolotājam Huihjaham:
-Dzen skolotāj, vai ir kāda atšķirība starp tevi un neapskaidrotajiem?
-Ir gan.
-Un kāda?
-Kad esmu izsalcis, es ēdu, kad esmu izslāpis, dzeru, kad esmu noguris - guļu.
-Bet vai tad citi tā nedara?
-Neapkaidrotie ēdot domā par citām lietām, guļot viņu miegu traucē sapņi. Man ēšana nozīmē tikai ēšanu. Es nesadomājos - tālab neredzu sapņus un guļu mierīgi. Daudziem cilvēkiem ir grūti pilnībā nodoties lietai vai darbībai, kurā tie iesastīti. Ļaudis mētējas starp iegūšanu un zaudēšanu, labumu un ļaunumu, ir pakļauti visur esošajām šaubām. Tā ir virpuļošana un svaidīšanās dzīves visējā slānī, un tā cilvēka sirdi nedara mierīgu. Lai tā tāda taptu, jāpraktizē kritiskā domāšana. Ir jāspēj redzēt cauri lietu vispusējam slānim, ieguvumiem un zaudējumiem, slavai un neslavai. Jācenšas izjust pasauli, sakarības ap sevi visā to dziļumā. Šādi paveras lietupatiesā vērtība - tā dod spēkus dzīvot pēc savas vēlēšanās harmonijā un sirdsmierā.'

un tā kā man tomēr patīk vecais teiciens par trīs labajām lietām, tad lai iet vēl viens :

'Starp kalniem - klusā ielejā - dzīvoja kāds bagāts vīrs ar septiņām meitām. Meitenes bija daiļas kā pirmie plūmju ziedi.
Ikreiz, kad pie bagātā ieradās viesi, viņš tiem savas spetiņas meitas kā pērles izrādīja. Ik reizi viņa ausis glāstīja tīkami vārdi.
Kad kādudien atkal meitenes - kā dzērves kāsī - stāvēja ciemiņa priekšā', tēvs viņam jautāja:
-Vai manas meitas nav skaistas?
-Darīsim tā, - viesis atbildēja, - izvedīsim meitenes cauri visam ciematam. Ja itin visi apgalvos, ka daiļas, - es tev maksāšu piecsimt zelta gabalu, ja kaut viens tam nepiekritīs - tu maksāsi man tādu pašu summu!
Bagātais bija tapis bagāts tāpēc, ka viņam bagātība patika ļoti un vēl vairāk nekā ļoti. Viņš bija ar mieru.
Solis, galva pa kreisi, galva pa labi - tēvs rindā veda meitas aiz sevis. Visi slavēja viņu skaistumu! Bagātnieks domās jau dzirdēja piecsimt zelta gabalu kabatā šķindam.
Gājiens ievijās budistu templī, kur zem persiku koka sēdēja mūks. Tēvs jautāja viņam par meitu skaistumu - atbildes nebija. Kad nu visas septiņas čivināt čivināja: Vai mēs skaistas, vai mēs skaistas, - tas, kam budas iedaba, galvu nepacēlis, paziņoja:
-Neglītas.
-Visi ciema iedzīvotāji apgalvoja, ka mani bērni skaisti, vienīgi tu saki pretējo. Kāpēc? - jautāja aizvainotais tēvs.
-Pasaulīgie cilvēki skata ārējo, bet es - sirdi.'

[vai nu nebūtu laiks gan iet gulēt, rīt it kā tomēr uz skolu jāceļās...]
[bet varbūt turpināt mācīties vēsturi?? rītdien tāpat jutīšos exhausted, kāda nu vairs nozīme cikos aiziet gulēt...]

tātad es apsolīju, ka ierakstīšu kādu dzenbudisma stāstu no tās mazās, feinās grāmatiņas...

8. stāsts

Dzīvoja divi mūki - nabagais un bagātais. Kādu dienu nabagais teica bagātajam:
-Es domāju doties uz Nanhaju - svēto vietu. Ko tu par to saki?
Bagātā vaigs rādīja, ka viņš nespēj ticēt savām ausīm, skatiens nabaga augumu kā ar sprīžiem mērīja - cik gan tādā izģindušā stāvā gara un svara? Un bagātais nespēj neiesmieties:
-Vai es nepārklausījos? Tu arī grasies doties uz Nanhaju?
-Ar blašķīti ūdens un bļodu dzeramā.
-Lai dotos tik tālā ceļā - pāris tūkstošu li, jāpārvar daudz grūtību! Es jau vairākus gadus tam gatavojos, taču neesmu vēl iekrājis pietiekami daudz graudu, neesmu nopircis laivu, salīdzis airētājus un sargus. Došos ceļā, kad visa būs gana. Kā tu, kuram nav nekā, tikai ēdiena bļoda un ūdens trauks, vari sapņot par tādu ceļamēŗki?!
Saruna aprāvās.
Otrā rītā nabags kā cēlies, devās ceļā: kur atrada ūdeni, tur pasmēla, kur satika cilvēkus, tur plaīdza ēdienu. Grūti nabagajam bija, tācu savu ceļamērķi viņš nemainīja.
Pagāja gads. Nogurušais ceļinieks sansiedza Nanhaju. Pēc diviem gadiem viņš pārradās mājās ne tikai ar to ko bija devies ceļā - ar ēdiena bļodu un ūdens blašķi. Viņš atgriezās vēl ar daudz ko citu, kas ar pieredzi nāk.
Nabagais steidzās apsveicināties ar bagāto - tas vēl joprojām gatavojās ceļojumam uz svēto vietu.
.

Tad nu, lai ir tie, kas tikai domā un plāno ko darīt, arvien baidoties pa īstam virzīties pretī mērķim un lai ir tie, kas tic saviem paša spēkiem - tic sev, un sasniedz ko vēlas.. Un ne jau naudā ir tā galvenā nozīme, jo gribas spēkam un ticībai sev ir tā lielākā nozīme un vērte... Es izvēlēšos būt pie otrajiem..

Dzenbudisma stāsti! Tieši tas, kas man vajadzīgs šobrīd! Vienkārši ideāla, maza grāmatiņa ar dzīves gudrībām. Es arvien vairāk aizraujos ar budismu, konfūcismu un citām austrumu reliģijām un mācībām, un tas mani tik ļoti interesē! Man patīk zināt, jā, izklausās neierasti šim gadsimtam, šādai sabiedrībai, kāda ir man apkārt, bet man patīk uzzināt visu ko jaunu, izlasīt par interesantām lietām un mācībām, vienkārši zināt par visu ko pēc iespējas vairāk. Man zināšanas sniedz atbrīvotības sajūtu, tas sniedz plašuma izjūtu, kas man vajadzīga un visā visumā es nemaz nespēju iedomāties kā varētu nezināt tik daudzas lietas, zināšanas ceļ manu pašapziņu. Ja būtu laiks lasīt, pētīt... tik daudz ko gribētu palasīt un papētīt, izzināt..
es noteikti uzrakstīšu arī šeit kādu stāstu no šīs dzenbudisma stāstu grāmatiņas...
Vakardien bija mūzikas austrumu stilā vakars, šodien turpinu klausīties ko līdzīgu - atbrīvojošu un relaksējošu.. Dead Can Dance tik daudzas dziesmas ir austrumu skanējumā, un patiešām skaistas.. Un protams, vēl šī lieliskā Delerium dziesma 'til the End of Time! Šo dziesmu klausotie vispār var pazust. Jāsameklē īsta austrumu mūzika vēl.. Un vēl.. un vēl.. vesela kaudze ar darbiem!