''Ak vai, ak šausmas, atnāca kāds un pateica, ka esi full of shit. Veči savā starpā to dara nepārtraukti. To sauc par strīdu/diskusiju, bet lūk tu to uzskati par kaut kādu uzbrukumu savai personībai, ko vajag apkarot, ja?''

Tas bija teksts, ko gribēju ielikt pie penny lane pēdējā demarša. Viņa mani automātiski nobanoja un tālākā sarunā nepiedalījās. Tagad lūdzu pasakiet kāpēc mums, pragmātiskiem cilvēkiem būtu jāņem vērā ko domā/jūt/grib šādi pilnīgi randomā afektā stāvoklī permanenti esoši cilvēki, kas nespēj pat pacensties adresēt pointu, tikai bļauj. Senāk es arī biju liberālis, kas uzskatīja, ka sievietēm jādod visas tās pašas lemšanas tiesības, bet tagad sāku apšaubīt šo pieņēmumu. Don't give decision making to crazy people.

Gala sausais atlikums un apsvērums, kas manuprāt ir svarīgs šajā mūžīgajā ''dženderu'' muldoņā - esmu 100% drošs, ka lielākajai daļai citu viriešhumanoīdu neuztrauc mani izpausmes veidi un viņi spēs izrunāt jautājmus arī ļoti asā, stresainā, agresīvā vidē. Daudzas cibas sievietes labi demonstrē, ka nav spējīgas sadzīvot pat ar ''onlain stresu''. Kas tad ar viņām notiek, kad IRLā vajag pārmīt vārdus ar dzīves dauzītu, spalvainu tēviņu, kuram piedrāzt tās tavas maigās jūtas? Drošvien uzreiz ģībst. Kā pēdējā gadījumā ar gūgldrāmu, kur liela daļa sieviešcilvēku neatnāca uz darbu, jo bija ''too stressed'', vai kaut kā tā.
A nu ka ejiet rakt tranšejas, rakt kakas un zāģēt malku. Moš sāks aizmirsties ''stress''.