Es tiešām gribu mājās, uz Āgenskalnu, pie šķībām mājiņām un šķībiem onkulīšiem, man nau saprotama centra burvība (nu, varbūt tajos laikos, kad te staigāja baskājains Čaks un uz katra stūra bij pa lesbiešu bordelim), visas tās tantas un onkuļi, solārijoti baltzobji ar laptopiem, stilīgā jaunatne puķainos gumijniekos, no katras vārtrūmes tev brauc virsū kāds, kuram katra sekunde dārga un katrā kvartālā tu esi spiests iet kādam astē vai iet vienā ātrumā ar priekšāslājošām beibēm, kas nekavē neko, izņemot savu pedīkīrpierakstu un pārvietojas tik neparocīgi, ka ne tu garām tiec, ne pāri pārkāpt vari, ubeisja ob sķenku, vienkārši.
Un nemierina pat doma, ka no kroga kājiņām mājās vari atnākt. Man patika naksnīgie dežūrtramvaji, jo tu nekad nevarēji zināt, kādi piedzīvojumi tevi sagaida un kādus pārsteigumus Āgenskalna gars ir sagatavojis šovakar.
Un es neesmu nekāda centra mamzele, es esmu Āgenskalna prastuļa, ņeviģimka. Un man nekad nav nekur jāsteidzas, es visur ierodos tieši tad, kad esmu to ieplānojuse (kā Gendalfs). Un jūsu sevisķi vērtīgajās kanēļmaizītēs ir par maz kanēļa.