 |
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ninona |
|
|
|
|
Vakarrīt attiecībā uz M bailēm iestājās kaut kāds jau galīgs stulbums - "negribu iet ārā, Nu labi, iesim tikai uz veikalu, bet turi mani visu laiku pie rociņas". Un ārā visu laiku prasījās atpakaļ mājās. T.i. tikai mājās viņa jūtas droši, un pat tur špidrilka man turējās klāt kā kā kā dadzis.
Jau otro naktsvidu A tiek saukts paturēt rociņu, lai var aizmigt.
Šodien atkal palaidīšu uz skoliņu uz nodarbībām. Bet vispār - vajag parunāties ar speciālistu, saprast un izdomāt, ko darīt. Jau bail, ka no strādāšanas nekas nesanāks, jo man mājās visu laiku būs M un mājmācība. Biomāte! M jau būtu laimīga par mājmācību, bet šaubos, ka viņa ko mācītos un iemācītos.
Manā dzīvē nekā cita nav - tikai bērni un vīrs. Bļa!
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Ir tikai "kaut kāds".
Visupirms jau speciālista padomu vajag man, jo trūkst dziļāka padoma, kā M palīdzēt. Apzinos, ka pamatā viņas bailes ir tāds vecumposms. Tā pat kā 5 gados, kad aktīvi aiziet fantāzija, bailes no mošķiem tumsā. Tāpat 6 gados, kad beidzot izprot nāvi, ir bailes tuvos zaudēt.
Es mīļoju, stāstu, cik ļoti mīlu, ka nepametīšu ne viņu, ne P, un, pat ja kaut kas notiks, viņai ir daudz mīļu radu, kas pieņems pie sevis (nesen sapņoja, ka viņai ar P jādodas svešai tantei līdzi uz bērnunamu) un no sirds rūpēsies. Bet pašlaik ar to nepietiek, un nezinu - KO VĒL?
Šorīt vedu atkal uz skoliņu un viņa asarām acīs jautāja - cik ilgi viņai būs jāpaliek, kad nākšu pakaļ. Uz atbildi, ka pēc nodarbībām, viņa neticīgi pārjautāja, vai uzreizuzreiz...
Ceru parunāties mazliet ar audzinātāju.
Pieļauju, ka pusdienlaikā atkal pārvedīšu viegli temperatūrainu...
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Protams!
No savas bērnības atcerējos, ka bailes koncentrējas saistībā ar konkrētiem objektiem, kas tumsā izskatās biedējoši, un vietām, kuras no guļvietas nav pārskatāmas. Princips ir pieņemt bērna bailes, izprašņāt, uzklausīt un iespēju robežās tās lietas/vietas likvidēt.
Manai meitai vajadzēja: 1. mazu naktslampiņu, lai visu istabā var redzēt (ar šo komplektā ieviesies arī kabatas lukturītis, ar ko var pēc vajadzības kaut ko spilgti izgaismot); 2. noņemt uz plaukta ieviesto istabas augu, kas viņai tumsā izskatījās pēc briesmoņa.
Man bērnībā būtu noderējis, ja mamma nekarinātu brāļa balto kreklu uz skapja durvīm, man izskatījās pēc spīdīgas zirga galvas :D Un ja vēl noliktu lampiņu zem gultas... - man joprojām bail no vietām, kur visu laiku krājas tumsa.
Man M istaba tā veiksmīgi iekārtota, ka gaisma no lampiņas nespīd uz gultas galvgaļa, nespīd acīs un netraucē gulēt, bet paceļot galvu var palūkoties apkārt viegli apgaismotā istabā.
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
 |
From: pukis |
Date: 12. Septembris 2014 - 14:16 |
| (Links) |
|
Bērni dažādus posmus izdzīvo. Gan jau ka pati zini, ka tas ir pārejoši. Nogurdinoši arī. Bet Tev, manuprāt, ir par agru domāt par mājmācību, Vienkārši ir ļoti daudz jārunā ar M. Bieži jāsamīļo un jāstāsta cik ļoti Tu ar viņu lepojies, cik ļoti mīli un cik liela meitene viņa ir. Ja gadās sabārt , tad pēc brīža, kad esat nomierinājušās, vajag parunāties, izstāstīt ka mamma bija dusmīga, ka Tu būtu ļoti priecīga, ja vienmēr varētu būt mīļa un laba, bet... . Nu kaut kā tā. Un par to, ka rociņa pirms iemigšanas jātur, arī nekas. Man jaunākais pieprasīja, lai es guļu blakus, kamēr viņš iemieg. Kad viņam bija pieci gadi, es reiz ieprasījos, vai man vajadzēs gulēt blakus arī tad, kad viņš jau skolā ies. Uz to saņēmu ļoti prātīgu atbildi, nē tikai tikmēr, kamēr sākšu iet skolā. Un tā arī bija.;) Un tas posms tikai māja, bērni un vīrs arī nav mūžīgs. Turies! :)
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
|
From: pukis |
Date: 12. Septembris 2014 - 17:38 |
| (Links) |
|
Nu jā, varu nomierināt. Ja lielajam puisim nebija jāseko līdzi mācībām, tad mazajam, līdz piektajai klasei bija ne tikai jāseko līdzi, bet pat jāsēž blakus mācību procesa laikā. Un katru dienu bija uzaicinājums, mammu ejam mācīties.;) Un tas nebūt nenozīmē, ka izauga memmesdēliņš.:) Tagad viņš ir pilnīgi patstāvīgs puisis. Pirms diviem gadiem braucu ciemos pie māsas uz desmit dienām. Bērns burvīgi ar visu tika galā, tikai katliņi nebija izmazgāti un kārtību mājās varēja vēlēties labāku. Bet uz manu atbraukšanas dienu bija pacenties sakārtot. Tad viņam bija tikko 13 gadi palikuši.;) Pacietību un tikai pacietību. Visgrūtāk man bija, kad vismazāko grūtību priekšā (mācību jomā), viņš meta visu pa gaisu un histēriski psihoja, es esmu stulbs, es nekad neko nevaru iemācīties, es neko nesaprotu! Nomierinājāmies, parunājāmies un atkal ķērāmies klāt mācībām. Un nebūt nav ne dumjš, ne glups, vienkārši nejutās viņš tajā skolā labi. Tagad, kā zivs ūdenī. Par mājmācību es pat nedomāju, jo skola un socializācija ir nepieciešama, bez tās nu nekur. No sirds novēlu būt pacietīgai un tici man - tas nebūs mūžīgi, bet tikai relatīvi īsu laika sprīdi, vai biku garāku. :)
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
atpakaļ? tālāk? 
