From: virginia_rabbit	Date: 12. Septembris 2014 - 10:56		(Links)

nujā, es atceros savus baiļu gadus. ļoti ilgi domāju (un joprojām neesmu 100% pārliecināta par pretējo), ka visa pasaule ir raganas kas tikai manā skata rādiusā pārvēršas par tādu pasauli, kā es to redzu. mēģināju visu laiku notvert to brīdi, kad pasaule nepaspēs pārvērsties, ātri pagriezt galvu. man liekas, ka šīs domas kliedēja tikai draudzenes. būšana jautrā kompānijā ar lellēm un spēlēm lika visu aizmirst.

From: ninona	Date: 12. Septembris 2014 - 12:34		(Links)

Es arī bērnības bailes no raganām un mošķiem, un tumsas vēl spilgti atceros, tas ļoti palīdzēja tajā laikā palīdzēt M.

	From: udensroze	Date: 12. Septembris 2014 - 14:03		(Links)

esi ar mieru pastastit sikak? man nav ne jausmas kaa palidzeet atskaitot iet liidzi vai neiet un teikt,ka tur nekaa nav :/

From: ninona	Date: 12. Septembris 2014 - 15:11		(Links)

Protams!
No savas bērnības atcerējos, ka bailes koncentrējas saistībā ar konkrētiem objektiem, kas tumsā izskatās biedējoši, un vietām, kuras no guļvietas nav pārskatāmas. Princips ir pieņemt bērna bailes, izprašņāt, uzklausīt un iespēju robežās tās lietas/vietas likvidēt.

Manai meitai vajadzēja: 1. mazu naktslampiņu, lai visu istabā var redzēt (ar šo komplektā ieviesies arī kabatas lukturītis, ar ko var pēc vajadzības kaut ko spilgti izgaismot); 2. noņemt uz plaukta ieviesto istabas augu, kas viņai tumsā izskatījās pēc briesmoņa.

Man bērnībā būtu noderējis, ja mamma nekarinātu brāļa balto kreklu uz skapja durvīm, man izskatījās pēc spīdīgas zirga galvas :D Un ja vēl noliktu lampiņu zem gultas... - man joprojām bail no vietām, kur visu laiku krājas tumsa.

Man M istaba tā veiksmīgi iekārtota, ka gaisma no lampiņas nespīd uz gultas galvgaļa, nespīd acīs un netraucē gulēt, bet paceļot galvu var palūkoties apkārt viegli apgaismotā istabā.

	From: udensroze	Date: 12. Septembris 2014 - 17:06		(Links)

Paldies!