Vakarrīt attiecībā uz M bailēm iestājās kaut kāds jau galīgs stulbums - "negribu iet ārā, Nu labi, iesim tikai uz veikalu, bet turi mani visu laiku pie rociņas". Un ārā visu laiku prasījās atpakaļ mājās. T.i. tikai mājās viņa jūtas droši, un pat tur špidrilka man turējās klāt kā kā kā dadzis.

Jau otro naktsvidu A tiek saukts paturēt rociņu, lai var aizmigt.

Šodien atkal palaidīšu uz skoliņu uz nodarbībām. Bet vispār - vajag parunāties ar speciālistu, saprast un izdomāt, ko darīt. Jau bail, ka no strādāšanas nekas nesanāks, jo man mājās visu laiku būs M un mājmācība. Biomāte! M jau būtu laimīga par mājmācību, bet šaubos, ka viņa ko mācītos un iemācītos.

Manā dzīvē nekā cita nav - tikai bērni un vīrs. Bļa!