From: pukis	Date: 12. Septembris 2014 - 14:16		(Links)

Bērni dažādus posmus izdzīvo. Gan jau ka pati zini, ka tas ir pārejoši. Nogurdinoši arī. Bet Tev, manuprāt, ir par agru domāt par mājmācību, Vienkārši ir ļoti daudz jārunā ar M. Bieži jāsamīļo un jāstāsta cik ļoti Tu ar viņu lepojies, cik ļoti mīli un cik liela meitene viņa ir. Ja gadās sabārt , tad pēc brīža, kad esat nomierinājušās, vajag parunāties, izstāstīt ka mamma bija dusmīga, ka Tu būtu ļoti priecīga, ja vienmēr varētu būt mīļa un laba, bet... . Nu kaut kā tā. Un par to, ka rociņa pirms iemigšanas jātur, arī nekas. Man jaunākais pieprasīja, lai es guļu blakus, kamēr viņš iemieg. Kad viņam bija pieci gadi, es reiz ieprasījos, vai man vajadzēs gulēt blakus arī tad, kad viņš jau skolā ies. Uz to saņēmu ļoti prātīgu atbildi, nē tikai tikmēr, kamēr sākšu iet skolā. Un tā arī bija.;) Un tas posms tikai māja, bērni un vīrs arī nav mūžīgs. Turies! :)

From: ninona	Date: 12. Septembris 2014 - 15:21		(Links)

Zinu zinu, ka tāds posms. Tomēr nebiju gatava tik trakam variantam, ka viņa pēkšņi baidīsies kaut uz mirkli būt bez abiem vecākiem, vajag kaut vienu klāt.

Pašlaik viņa daudz slimo. No 9 mācību dienām 2 nav bijusi vispār, 3 bijusi tikai uz nodarbībām un 4 bijusi pilnu dienu vai tamlīdzīgi. No visām skolā būtajām dienām tikai kādās 2 nav atgriezusies ar T, bet mājās jūtas labi un vesela. Stulbā psihosomatika. Ja viņa tā ņemsies slimot, tad tāpat būs mājās jāseko mācību programmai.

M līdz 5 gadiem gulēja gultiņā mums blakus, pēc tam pati pārvācās uz savu istabu :)