Bērni dažādus posmus izdzīvo. Gan jau ka pati zini, ka tas ir pārejoši. Nogurdinoši arī. Bet Tev, manuprāt, ir par agru domāt par mājmācību, Vienkārši ir ļoti daudz jārunā ar M. Bieži jāsamīļo un jāstāsta cik ļoti Tu ar viņu lepojies, cik ļoti mīli un cik liela meitene viņa ir. Ja gadās sabārt , tad pēc brīža, kad esat nomierinājušās, vajag parunāties, izstāstīt ka mamma bija dusmīga, ka Tu būtu ļoti priecīga, ja vienmēr varētu būt mīļa un laba, bet... . Nu kaut kā tā. Un par to, ka rociņa pirms iemigšanas jātur, arī nekas. Man jaunākais pieprasīja, lai es guļu blakus, kamēr viņš iemieg. Kad viņam bija pieci gadi, es reiz ieprasījos, vai man vajadzēs gulēt blakus arī tad, kad viņš jau skolā ies. Uz to saņēmu ļoti prātīgu atbildi, nē tikai tikmēr, kamēr sākšu iet skolā. Un tā arī bija.;) Un tas posms tikai māja, bērni un vīrs arī nav mūžīgs. Turies! :)