Nu jā, varu nomierināt. Ja lielajam puisim nebija jāseko līdzi mācībām, tad mazajam, līdz piektajai klasei bija ne tikai jāseko līdzi, bet pat jāsēž blakus mācību procesa laikā. Un katru dienu bija uzaicinājums, mammu ejam mācīties.;) Un tas nebūt nenozīmē, ka izauga memmesdēliņš.:) Tagad viņš ir pilnīgi patstāvīgs puisis. Pirms diviem gadiem braucu ciemos pie māsas uz desmit dienām. Bērns burvīgi ar visu tika galā, tikai katliņi nebija izmazgāti un kārtību mājās varēja vēlēties labāku. Bet uz manu atbraukšanas dienu bija pacenties sakārtot. Tad viņam bija tikko 13 gadi palikuši.;) Pacietību un tikai pacietību. Visgrūtāk man bija, kad vismazāko grūtību priekšā (mācību jomā), viņš meta visu pa gaisu un histēriski psihoja, es esmu stulbs, es nekad neko nevaru iemācīties, es neko nesaprotu! Nomierinājāmies, parunājāmies un atkal ķērāmies klāt mācībām. Un nebūt nav ne dumjš, ne glups, vienkārši nejutās viņš tajā skolā labi. Tagad, kā zivs ūdenī. Par mājmācību es pat nedomāju, jo skola un socializācija ir nepieciešama, bez tās nu nekur. No sirds novēlu būt pacietīgai un tici man - tas nebūs mūžīgi, bet tikai relatīvi īsu laika sprīdi, vai biku garāku. :)