Ir tikai "kaut kāds".

Visupirms jau speciālista padomu vajag man, jo trūkst dziļāka padoma, kā M palīdzēt. Apzinos, ka pamatā viņas bailes ir tāds vecumposms. Tā pat kā 5 gados, kad aktīvi aiziet fantāzija, bailes no mošķiem tumsā. Tāpat 6 gados, kad beidzot izprot nāvi, ir bailes tuvos zaudēt.

Es mīļoju, stāstu, cik ļoti mīlu, ka nepametīšu ne viņu, ne P, un, pat ja kaut kas notiks, viņai ir daudz mīļu radu, kas pieņems pie sevis (nesen sapņoja, ka viņai ar P jādodas svešai tantei līdzi uz bērnunamu) un no sirds rūpēsies. Bet pašlaik ar to nepietiek, un nezinu - KO VĒL?

Šorīt vedu atkal uz skoliņu un viņa asarām acīs jautāja - cik ilgi viņai būs jāpaliek, kad nākšu pakaļ. Uz atbildi, ka pēc nodarbībām, viņa neticīgi pārjautāja, vai uzreizuzreiz...
Ceru parunāties mazliet ar audzinātāju.

Pieļauju, ka pusdienlaikā atkal pārvedīšu viegli temperatūrainu...