citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2009-12-10 17:41:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par mammu
Man vēl tagad, divus gadus pēc mammas nāves, uznāk tādi brīži, kad saprotu - man tik ļoti gribētos, lai varētu ar viņu aprunāties. Ne jau tā, ka man visu laiku mammu vajag. Pa retam notiek kaut kas tāds liels vai arī neliels, kaut kas tāds, kas nedod mieru un ir jāizrunā no sevis laukā, un es varu runāt ar citiem cilvēkiem, ar draugiem, varu runāt ar sevi, ar psihoterapeitu, ar tēti, ar kaķi, bet patiesībā dziļi sirdī zinu, ka mamma būtu vienīgā, ar kuru pa īstam gribēt aprunāties. Un vai traks vari palikt no tās domas, ka ar mammu parunāt es nekad vairs nevarēšu.
Jā, es laikam esmu mūžīgais bērns.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]jim
2009-12-10 17:55 (saite)
nē nu mēs visi esam mūžīgie bērni, jo mēs tiešām vienmēr arī paliksim savu mammu bērni, arī tad, kad viņas vairs būs tikai atmiņas. es nespēju iedomāties, kā būtu, ja es ar savējo vairs nevarētu parunāties, un apzinos, cik ļoti svētīta esmu, ka joprojām varu, un man ļoti gribas tev aizsūtīt apskāvienu, kaut vai domās.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2009-12-10 18:22 (saite)
Paldies Tev, jim. Jā, ja ir labas attiecības ar mammu, dzīve ir pavisam savādāka. Pat ja viņas vairs nav blakus. Mammas mīlestība paliek.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]murse
2009-12-11 01:08 (saite)
parakstos zem šī un arī sūtu citronmētrai apskāvienu..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]barbala
2009-12-10 18:59 (saite)
Man mammas nav jau 16 gadus, t.i. lielāko daļu no manas apzinātās dzīves un zinu, ka man ir vismaz 3 jautājumi, kurus gribētu viņai pavaicāt, jo tēva piedāvātās atbildes vai pašas atmiņas šķiet zināmā mērā subjektīvas. Pēdējo viņas dzīves gadu mēs paspējām daudz ko izrunāt, es tiku ļoti mierīgi sagatavota nenovēršamajam faktam, kuru 13 gadu vecumā pieņēmu, neapspriežot, vai tas ir godīgi un vai tā tam ir jābūt. Skaudrāka bija apziņa satikties ar viņu un runāties, samīļoties, zinot, ka viņas drīz nebūs, proti, drīzās aiziešanas apzināšanās, nevis bēdas pēc tam, par faktu, ka man nekad vairs nebūs mammmas.

(Atbildēt uz šo)


[info]shelly
2009-12-10 21:31 (saite)
Savām mammām mēs vienmēr esam bērni.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]franka
2009-12-11 00:27 (saite)
nē; agri vai vēlu pienāk brīdis, kad lomas mainās un bērni kļūst par vecākiem saviem vecākiem, īpaši rūpējas par tiem un ir tāda kā saikne ar ārpasauli, līdzīgi kā bija bērnībā. Šo pāreju es jutu ļoti skaidri.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]heda
2009-12-10 22:37 (saite)
Drīz būs jau 15 gadi, kopš nomira mans Vecpaps. Es joprojām domās ar viņu runāju gandrīz katru dienu un nu jau esmu sapratusi, ka tas nekad nebeigsies. Tas ir tik mierinoši.

(Atbildēt uz šo)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?