par mammu
Man vēl tagad, divus gadus pēc mammas nāves, uznāk tādi brīži, kad saprotu - man tik ļoti gribētos, lai varētu ar viņu aprunāties. Ne jau tā, ka man visu laiku mammu vajag. Pa retam notiek kaut kas tāds liels vai arī neliels, kaut kas tāds, kas nedod mieru un ir jāizrunā no sevis laukā, un es varu runāt ar citiem cilvēkiem, ar draugiem, varu runāt ar sevi, ar psihoterapeitu, ar tēti, ar kaķi, bet patiesībā dziļi sirdī zinu, ka mamma būtu vienīgā, ar kuru pa īstam gribēt aprunāties. Un vai traks vari palikt no tās domas, ka ar mammu parunāt es nekad vairs nevarēšu.
Jā, es laikam esmu mūžīgais bērns.