Man mammas nav jau 16 gadus, t.i. lielāko daļu no manas apzinātās dzīves un zinu, ka man ir vismaz 3 jautājumi, kurus gribētu viņai pavaicāt, jo tēva piedāvātās atbildes vai pašas atmiņas šķiet zināmā mērā subjektīvas. Pēdējo viņas dzīves gadu mēs paspējām daudz ko izrunāt, es tiku ļoti mierīgi sagatavota nenovēršamajam faktam, kuru 13 gadu vecumā pieņēmu, neapspriežot, vai tas ir godīgi un vai tā tam ir jābūt. Skaudrāka bija apziņa satikties ar viņu un runāties, samīļoties, zinot, ka viņas drīz nebūs, proti, drīzās aiziešanas apzināšanās, nevis bēdas pēc tam, par faktu, ka man nekad vairs nebūs mammmas.