citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2009-12-10 17:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par mammu
Man vēl tagad, divus gadus pēc mammas nāves, uznāk tādi brīži, kad saprotu - man tik ļoti gribētos, lai varētu ar viņu aprunāties. Ne jau tā, ka man visu laiku mammu vajag. Pa retam notiek kaut kas tāds liels vai arī neliels, kaut kas tāds, kas nedod mieru un ir jāizrunā no sevis laukā, un es varu runāt ar citiem cilvēkiem, ar draugiem, varu runāt ar sevi, ar psihoterapeitu, ar tēti, ar kaķi, bet patiesībā dziļi sirdī zinu, ka mamma būtu vienīgā, ar kuru pa īstam gribēt aprunāties. Un vai traks vari palikt no tās domas, ka ar mammu parunāt es nekad vairs nevarēšu.
Jā, es laikam esmu mūžīgais bērns.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]barbala
2009-12-10 18:59 (saite)
Man mammas nav jau 16 gadus, t.i. lielāko daļu no manas apzinātās dzīves un zinu, ka man ir vismaz 3 jautājumi, kurus gribētu viņai pavaicāt, jo tēva piedāvātās atbildes vai pašas atmiņas šķiet zināmā mērā subjektīvas. Pēdējo viņas dzīves gadu mēs paspējām daudz ko izrunāt, es tiku ļoti mierīgi sagatavota nenovēršamajam faktam, kuru 13 gadu vecumā pieņēmu, neapspriežot, vai tas ir godīgi un vai tā tam ir jābūt. Skaudrāka bija apziņa satikties ar viņu un runāties, samīļoties, zinot, ka viņas drīz nebūs, proti, drīzās aiziešanas apzināšanās, nevis bēdas pēc tam, par faktu, ka man nekad vairs nebūs mammmas.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?