Botāniskā dārza filiālē Salaspilī (ieeja caur tūristu informācijas kiosku; uz gida angļu valodā rakstīts "in Salaspils county" - tātad viņi, pēc pašu domām, dzīvo "grāfistē"; šis fakts nedaudz uzlabo garastāvokli) ir atvērta lielā, jaunā oranžērija (varbūt nav jaunā, es nezinu; man jaunā). Nesalīdzināmi pārāka par veco palmu māju, kas ir Rīgas botāniskajā. Divarpus stāvos, ar trīs tropu zālēm. Pirmajā kaktusi (zaļie sausie). Otrajā zaļie gaļīgie. Trešajā zaļie mitrie. Trešajā ir tie plus divdesmit pieci grādi un virs galvas pa stobriņiem vizuāli konstatējami smidzina iekšā tvaiku. Tur ir arī mazi sekli dīķīši ar dēļu tiltiem. Zem tiem peld lielas baltas karpas. Apkārt visādi sukulenti ar ziediem indīgās krāsās.
Pienākums un sīkstums mani spiež te dzīvot, šajā klimata joslā un biosfērā, - ar ko dzīvoju, to arī mīlu ("Mīlestība - tas ir pienākums", kā teica nelaiķis E.P., brīnoties, ka kāds varētu to nesaprast), bet, kad nesagatavots ienāc tādā citātā no tropiem, siltā, slapjā gaisā, kas tūlītēji atslābina garās ziemas un skopā pavasara nogurdinātos bronhus, visa dzīve-šajā-zemē (kas diemžēl praktiski sakrīt ar šīs-zemes-dzīvi) šķiet kā iebarikādēšanās garu nocietinājuma mūru tālākā stūra sargtornī, no kura ārpasaule brīžiem ir redzama pa maziem, aizšaujamiem lodziņiem, kas vienlaikus kalpo arī kā šaujamlūkas, un arī tad, kad tā ir redzama, tā nav nekas vairāk par pelēku tīreli ar mežacūku rakumiem. Tad šķiet, ka, lai "iznāktu no alas", vajadzīgs tikai nedaudz vairāk naudas un mazāk pienākumu.