fledermause · jeb · D-a

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
nejuste
Smaidu....izlasot kāda cilvēka domu plūsmu . Atskārtu vai secināju, kāpēc neēsmu juriste. Kāpēc manī nav to domu sakopojuma un skatījuma uz dzīves plūsmu profesionāls. Un vispār tas ir manc dzīves Pārpratums vai likumsakarība bez Loģikas. Ej, Tu sazini, kas tas par absurdu, bet man patīk grozīt galvu un vērot...tik ilgi, kad zaļā gaisma jau beigusies pie pārejas.
* * *
tik ļoti mainās?
Lietus, lietus un vējš. Neko krāsot negribas. Viss nokrāsots un saulains manī. Pēdējā laikā tiek uzsvērts, ka manī kas saulains ieperinājies. Zinu ne tikai saulainsun silts, bet arī pūkains un mīļs. Bet ceļš bij ērķškains un skarbs. Uzrakstījās skabs.;D Laikam lai tās baiļu barjēras paŗdzīvotu un pieņemtu atklāsmi, kad bez otra slikti, nākas iet garu garu skaaabu ceļu. Bailes ir milzīgs ļaunums, kuras plosītajam nes sāpes un tajā iesaistītiem ne mazāk. Atmetiet viņas, tās nevienam prieku neradaun nesargā. Tas ir mīts, tās tikai atņem iespējas- radīt, baudīt, sajust un dzīvot. Atmetiet un baudiet. Smilšu pulkstenī smilšu vairāk nebūs. Iztecēs arī tās....
* * *
sāpes, sasodītās sāpes
Miegs, pazaudētības sajūta. Miegs ir dārgums, to pazaudēt nedrīkst. Man tas ir vitalitātes minimums labsajūtai. Sekas ir baisas. Pūķis baisulis klejo pa pasauli. UN kur vēl sliktie piedzīvojumi ...pirmdienā. Tas viss laikam kā atgādinājums par īstenību ne saldo vīnu baudīt to. Tāda ir dzīve. Izbīlis-pārsteigums un domu artilērijas kaujas vinnētas un iznākums, pasludināts Miers. Un vēl viens Piedzīvojums. Kādam aplis, kādam Tests. Reizēm tas viss ir tik negaidīti un nemaz nav iespējams hronizēt....te paliks daudz nepateiktais, bet sajustais... Gaismas ir spilgtas un kairas;D Es nojautu,ka varu būt tāda,kuš... nekāpiet uz manām džungļu takām.;D Es jums karti nedodu;D
:D Sasodītais spalvu kušķis, kam Tev tur bij vāļāties kad teļepons barojās ikdienišķā strāvas maizē? Bet tik vien kā dusmīgu tekstu varu dabūt , attieksme nekāda. Kas zin varbūt vēl var salabot, varbūt man to nivajag?;D Pūkaiņi ir mīļi, bet reizēm draiski.
Manī tāds siltums, jūtos kā tāds siltums un kadiķi sajūtu vēl arvien...ogas nav ogas, ja izelpojušas ne pirmo gadu zaļumos. Gards ir ne tikai pēriens, smarža, bet arī oga. Dzīve. Rokas ir tik sekundāras, kad jūti siltumu, kuru var nest:)))
* * *
nekad nesaki nekad, viss plūst, viss mainās
Notikumu ķēde...atskārtu no emocijām, mīlsteības, uzticības un pieķeršanās, līdz baudai un spēlēm...
Ir notikumi, no kuros vēl ilgi, ilgi ir silti un mīļi atgriezties domās. Lai vairāk to, esiet silti....arī viens pret otru:))) Pie vietas teiktais, Tu atradīsi tur kur negaidi. Tas notiks, kad vairs neceri sagaidīt:)) Viss notiek laikā un vietā. Vēlreiz par to pārliecinājos, arī it kā nepareizās lietas. Lai kaut ko jaunu atpazītu, saprastu un pieņemtu. Vienkāršais ir ģeniāls. Ne visur un vienmēr saprātam jāuztic dzīves ritma groži:))) Saprāts reizēm nodara ļaunu, un liedz kolosālas iespējas....apjaust, izjust un saprast...arī sevi. Zebra, printers...un TU GRaudu upēs:) Nesavienojami savienojamais.... Neliedz baudu, neliedz sev pieredzi, kur var gūt. Attieksmes kūlenis manī pašā....!?!
* * *
nav saldāka mirkļa
Nav saldāka,mirkļa, kā priekšnojautas, kā saldā gaidīšanas svētku smarža un sajūta. Saturies Trolli, es nāku, es būvēju savu ceļu un vedīšu aiz sevis puikas. Gaidi, es nāku:))) Salds un kārdinošs, un tikpat nezināms ir skatu punktu atrašana un iezīmēšanā ceļojuma plānos, rūpīgi veicot pirms ceļojuma sagatavošanas darbus un maršuta izpēti. Tas viss noteiks piedzīvojuma krāsas un sajūsmas bagātību pēcāk, ejot šo maršutu. Sākums, ievads, priekššpēle kaut kam jaukam...Tas ir kaut kas neatkārtojams un tikpat feins, kā aiz sevis dzirdēt koferu ritentiņu jautro danci skanot pret asfalta segumu.
* * *
Visi uz Afriku
Klausoties to sasodīto pseido šovu, tarakāni sāka savu maršu... palika baisi. Visu vai visus dzīt pie vella?
* * *
Stamerienes valsis...rudenī
Varbūt kādi apstākļi zūd, liekot jums justies nelaimīgam. Zūdot vai izmainoties apstākļiem vai situācijai, kam prāts ir pieķēries un ar ko identificējies, prātam ir ļoti grūti to pieņemt. Prāts pieķeras zūdošajiem apstākļiem un pretojas pārmaiņām. Tam šķiet, ka no ķermeņa būtu atrauts kāds loceklis.
Tas nozīmē, ka laime un ciešanas patiesībā ir viens un tas pats. Tās šķir tikai laika ilūzija.
...... grūti aiziet, kad sajūtas padodas ikreiz, kad esmu ar Tevi.....cik grūti, bet vai neiespējami?
* * *
kļavas sarkst
un rudens ir klāt, laižos uz jūru, bet gudrāka netopu pēc rudens ekspreša reisa pilnmēness gaismā;p
Tu esi pretrunu čempions... un joprojām Msns vai ar mani.
* * *
likt sevi mierā
Neraustīt, nešaustīt, piedot un mīlēt, sargāt un dāvināt prieku. Kad es pati sev to iemācīšos spēt un varēt?
Aizvērt durvis...
https://www.youtube.com/watch?v=WiENPZjvahQ

Pati....sev.
Pasaulei ir vienalga, jo tas ir matricas mīts...
neviens pat nepamanīs te vai citur...
tagad vai nekad....karavāna ies tālāk...

* * *
mirklis aiz mirkļa nāk atpakaļ
kā vilnīši pret krastu atskan, manas jaukās sajūtas pēc brīvdienām. Kā upē laiva slīd, kā airi raiti cilājās un kā trīs kolosali puiši pareiz nepareizās balsīs, bet silti un patiesi dzied "Kad dators izslēgts un telefoni klus...." Hm, lieki piebilst, ka šiem puišiem dators ir svarīgs dzīvības realizācijas instruments;D
Paldies, esmu laimīga.
Vēl mazliet derētu mazināt to pretenziju vilni pret pasauli, pazemināt kā aplokā latiņu pret sevi un uzelpot-uzsmaidīt katram, kas pretīm nāk. Ak, kā gribētos, bet ne vienmēr izdodas. es mācos un cenšos šo atcerēties. Atvērties un nebozties. Citādi mans ceļs varētu būt pagalam ērķšķains un varbūt tā man šī skola jāapgūst? Ceļā...
* * *
gaismas ātruma nodevas
Taisot kārtējo feino blendera brīnumu ar meloni, aveni un banānu, tuč kanēli atskārtu, kāpēc mani teksti ir no sērijas "Atpakaļ uz skolu vai līkie pirkstiņ sindroms". Tāpēc, ka ienākošās idejas, domu formas skrien vai pārvietojās pa manu katliņu gaismas ātrumā un pietiek reiz nobremzēt, lai to izkoriģētu un tas vairs nav tas. Mainās domas, burti, komati veicot sakārtošanas darbus tekstā. Un kas paliek no domu izvirduma? Nekas. Glīts, pagalam hronisks ieraksts.
* * *
Nokapājām
NOkapājām Abavu no rumbas līdz Rendai pa saulaino, ar auzām, čigāniem un tradicionālo sautējumu, dziesmā"Kad dators ir izslēgts un telefons klus..." un omleti ar dillēm. ha-ha ar dillēm.:D OJ, pa smuko ar feiniem puišiem viss pa smuko. Viens savs un div adoptētie uz brīvdienām. NU feini un Bitīte arī labi skrien. Rūkt viņai ar labi sanāk. Viss pa smuko, nu un ka pirmdiena prasa atpūtu, tāda piebremzētāka. Citiem miers vismaz;p
* * *
nu ko pēdējais laiks sākt pildīt mājas darbus
Kā skolnieki skolā, tā man laiks apzināties ko vēlos. Dīvaini, lai kuro aprakstu lasītu, arvien vairāk gribu iet...un būt ar sevi. Lasot tik daudz pazīstamas atziņas pamanu .... Mums pieder viss, kas noticis ar mums. Gribu, lai notiek. Kaut ko pēdējais laiks ir pazaudēt, kādu hanteli un kaut ko atrast, lai vieglāk pa dzīvi ietu. Ar mazākām pretenzijām, arī pašai pret sevi. Gribu vieglāk...
https://totalssupers.wordpress.com/santjago-cels/
Paldies šovakar, Anetei. Norāvu pāris stundās, kā saldo ēdienu ar visām tulznām.... Lai Tev veicas! Es zinu, tas ir tikai liriskais sākums/ ievads apjausmai uz kuro vēlos virzīties.
* * *
dvēseles štabiņs
Jauši vai nejauši iekrītot Santjago ceļa aprakstos, atsaucu domas, ar kurām bij doma iet pavasarī. Lasot jau veicina savas pazaudētas domas atrašanu... JOprojām ceļa biedra nav, nemiers ir. Sajūta ka gribu būt viena , bet vai man vajag visu to diskomfortu, lai saprastu savu nostāju dzīvē un vietā, nezinu. Tarakāni, līdzcilvēki... Nav ne jausmas , cik tālu jāaziet no citiem, lai atrastu sevi. Cik tālu jāizsit zeme no kājām, lai gribētos iet uz priekšu. Šobrīd kaut kāds stāvošs ūdens, kurš draud sākt duļkoties. Nav smeldzes pēc vakardienas, bet nav arī ilgas pēc rītdienas. Tas neveicina ne darbus, ne nedarbus. Kur mans Dvēseles štābiņš? Paldies bloga autorei, kas rosina ļoti personīgi un izjusti domāt, domāt... Cik, sajūtu savā attieksmē par dzīves satura maiņu, es vairs nespēju atgriezties savā viendzīvē un neredzu rītu divdzīvē. Ne kopā būt, ne vairs viena, kā reiz spēju atjaunoties. Kaut kas ir sagruvis vai transformējies. Stipra, vāja vai pazaudējusies? Šobrīd laikam vajag to laika intervālu, lai atslābtu, sailgotos un rīkotos. Viss pārējais šobrīd kā trulas zobu sāpes, ne sabiedrība, ne kultura nekas neuzrunā. Cilvēku gadskārtas un prieki, tik domās izvētīti. Man nav ko teikt, man negribās teikt. Esmu īstens Grinčs. esmu nedraudzīgs, kad manis vairs nebūs...visu konteinerā un pat neatcerēsies šo Anticilvēku, kurš nevienu nespēja ne pielaist sev tuvu, ne pietuvināt. Nav gribēšanas. Nekādas saskarsmē. Vai ir kaut kas briesmīgāks par Grinču? Tāds auksts un nesimpātisks. Bet varbūt es neēsmu tik briesmīgs, es tak nekarājos nevienam ne dveselē, ne kakla pogā... Līst, ļoti slapjš. Par maz saules...vai kas cits. Nevar saprast vai fiziskais, vai emocionālais iztukšīts. Mani neuztrauc vai tieši otrādi uztrauc šie dīvaini pelēkie bezveidola jautājumi... peld un aizpeld.
* * *
slikti
nevarēju iedomāties, ka sajutīšos tik slikti, nevis slikti ka prom, bet slikti kāds ir atlikums.... negatīvais un kompleksainais manī/ krabis iemājojis/ Viņš ir ienācis un iekrampējies, brrr. Saule nelīdz... Jāmeklē, kas to izvilinās. neko negribās, aizcirst aizmest, nogriest visu un visus. Bet vai tā ir izeja...Nogurums...iedomas, kas īsti ar mani?
* * *
vardes ziemas miers
Jā, jā kā varde, pamirusi un nekust... manis te nav. Tātad nevienu soli, ne vārdu citiem. Tikai es un manas domas , vēlmes. Pat ja tas nolemts klusu ciešanai un vienpatībai, lai iet. Uzgavilējam viens pats Pasaulē. Vārāties, manis te naf!;D Negribu. Aizvēros.
* * *
nevietā, nelaikā?
Nē, nepiekrītu. Tieši reizēm atrašanbās nelaikā un nevietā, atver mums acis uz lietām un kopainu, par ko ilgstoši bijusi neizpratne.
Vakar bija ļoti interesanta diena, pat nebija smagi, savadāk braukt uz paradīzi. Atradās laiks padomāt. Tik dzīvniekiem vienalga, jo tie domā un jūt tiešāk. Viņos māņu nav.
* * *
mans spēka avots, mans prieks dzimst šeit
mana paradīze eksistē , tā ir patiess....pateicoties Tev, vējam puķainam šūpuļtīklam un skābenai ogu sulai manos pirkstos , un saldajam mīkstam kā pēlis dīķa ūdenim, kas mani gaida arvien silti un vēlīgi... tā ir mana paradīze ar abām blondīnēm uzreiz... ar griezēm, ar strazdiem ķiršos.. ar pelašķiem pirts garaiņos...tā ir mana paradīze tepat, tepat uz zemes:))) paldies, ka esi...
* * *
atkal viss pārspīlēts
Vai klusums, tad svīdums, karstums, odu uzlidojums, galvassāpes kā pārsteigums...man ir arī galva;p
Superīgs laiks, bet ne darbam. Ak, jēziņ šito smirdoņu , viss no āra nāk iekšā..Jāklapē ciet logs un jāsmok klusi...tepat.
darbā nosvīdis un bezgaisa, aiz loga degošu riepu smaka...smakucis..elpo dziļi...rrrrrrr
Iestrēgušais jautājums vēl joprojām tepat. Ko par sevi varētu stāstīt? Kas es esmu, bij reiz retorisks jautājums.Es ar aizdomājos, kas es esmu viņiem? Kas es esmu sev? Pagaidām nezinu, lūdzu nejautāt šo, lai neizgāžos kā veca sēta par neinformētību.Aktīvi cīnos ar besi un vēlmi neko negribu jebšu, kas jādara, tas jādara... Kur tas sasodītais dīķa pavēlnieks?
* * *
baltās bumbas atkal zied
Nu ar siltumu, ar Tēmu, ...bik spītu, ar ceļojumu kāri, piedzīvojuma garšu....ar... ar darbu, ar pilnveidošanos un sānskati uz priekšu iets. Mīlēts, raudāts, smiets un atkal uz priekšu iets:))).....Tā četri gadi viens otram pretīm iets.
....jau garām. Eimam tālāk:))))
* * *

Previous