fledermause · jeb · D-a

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Nu tā, atkal cik ūdeņi tecējuši, cik situācijas pazibējušas. Kulenis kuleņa galā.
Kaut kur starp vakardienu un rītu esmu te... pa divmājām kā vāvere. Vairs nefiksēju, neanalizēju. Ņemu , ko dod, kaifoju, kas jauns izdodās. Bavārija, tad lai iet Bavārija. Turku saule, kā allaž bija devīga. Neprātā gribu vēl. Kur to židu atrast, lai tās biksiņas iepērk.... ceps vai kopēs to kāpostu. Gasssssssssssssssshīgi:D
* * *
pa īsu dienas
...citreiz velkās kā gumija...
Izskatās, ka esmu emocionāli pārvākusies...Lielpilsēta tikai pieturpunkts...strauji un negaidīti,. Nekas nav kā vakar;D
Izskatās, ka tieši kā nepreizi vajag darīt.
* * *
arī te kara pēdas
kur vien skaties, klausies...bet kāds aiz loga šauj raķetes un salūtus, bet citur...nāves pļauja un iznīcība pēc līdzīgiem paukšķiem..brr
* * *
viesizrādes
Kuro reiz skatoties makslīgo spēļu atskaites, nez kāpēc nekas cits prātā nenāk viesizrādes. Tad nu vērsoim to garumu un piedāvājumu. Viesizrādes, lai kā censtos šo pasniegt, nekas vairāk... Bet galvenais, lai patīk aktieriem un skatītājiem, kuriem šis tiek iebarots. Zeme ir apaļa....Bumerangs lido atkal;D Nez cik ilgi gāja kastings?
* * *
klāt marts
Klāt marts. Klāt pavasaris. Strādājam, soļojam, dzīvojam nost. Tik trausla tā sajūta, viss norm. Viss ok, jo patiesībā centies par to nedomāt. Un tad atnāk sapņi, sapņi par naivām ilūzijām. Kad viss sakārtosies, viss ir joks. Ir nopietnākas lietas. Karš. Un viss kļūst tik niecīgs, un smieklīgs. Bet mēs visi sākamies no sevis. Nebūs es, nebūs kuru tas vispār skar, tā elle kas notiek sprīdi kaimiņos. Nekas nav norm. Kā pie strausa ar galvu lejā. Vai vispār tā ir taisnība, par to strausu? Visa dzīve ir pagaidām.
* * *
nodirāt ādu, pārdzimt kā Feniksam
Neviens nejautājam vai esi gatavs tam? Tā notiek. Škrobe, ka tā mēs daram, kad asiņojam un cita varianta, kā izdzīvot nav. Viss beidzies, vis sākas no gala. Es būvēšu jaunu ceļu pa kuru doties turp, tālāk savā pasaulē. Tavi pēdējās akcijas nokrita un mētājas pa zemi, uz ko, pret ko, par ko. Taisni pareizi pateicu, kad vēl nezināju, bet nojautu. Tātad kāds jau programmu bija palaidis. Tavs ieguvums, būs Tava paša sods. Otrais Pavasara festiņš būs beidzies, kad Tavas sulas būs dzertas un miesas melnās ķetnās plēstas...Aizejot, pateicos par to labo, jauko, par pieredzi... par iespēju Būt. Tātad man pienākās glābiņš citur nevis bojāeja itkā paradīzē svešā.
* * *
izplēnēja, kodīgi dūmi gaisā
Šoks, apdullinošs klusums, tad puzļu fragmentu birums. Samazgu spainis uz muguras.... un kodīgi dūmi. Nedzer kandžu un nesit aiz muguras. Neizmet vējā.
Kapēc slikti man, kad es neko sliktu nav nodarijis. Mani tak nodeva, pārkāpa, izmeta, iznīcināja. Tik sāpīgi vēl nav bijis. Dvēsle caurvējā un melnās dūņu trubās. Auksti, ļoti auksti.Ļoti sāp.
* * *
kā pēc samazgu spaiņa uz muguras
Brrr, tāda neomulīga sajūta, kad sāc šķetināt dzīparu un liec puzli no informācijas. Pretīgi, kā novemts, nodots un izmests. Netīra spēle šāi dzīves fragmentā man jāpiedzīvo. Kaut kā jasaņemās un jānovelk strīpa un jāsāk dzīve Pēc, jo PIRMS vairs nav tajā tonī kā šķita. Daudz ko saprastu, bet šitā, pretīgi. Par ko? Ne kripatas cieņas pret tuvāko. Tik tuvu, tuvu pielaisto. Ek, ka Tevi tas pats bumerangs neķer, viss dzīvē ir līdzsvarā. Lūgsies, nepanāksi.
* * *
mazēka, šķūnis vai kur likt lāpstu
Nu ir mirklis tuvāk sapnim, kas izrādās nav rozā, bet melns un smags kā zeme. Vispirms žogu. Nē, aug zāle. Kur likt izkapti? Kur likt? Lāpsta. Es nopirku lāpstu, jo to kura ir mana nevar dabūt. Dabūt nozīmē satikt. Nebūs. Bet gribās, īd un smeldz. Lāpsta ir, bet jāliek bagažniekā. Vajag piestutēt. Kur? Mazēka, vesela būvniecības iecere. Kur zaļā grāmata, kur ralsti? Ka tik nav tasi plauktā, kur nevar paņemt..ek.. Kur es paliku? Ak, jā nosauļojos, nopeldējos un tup būrī. Viss ir citādi, pēkšņi un pēc pašas vēlmes.
* * *
vai es kam prasiju, vai gribeju būt kur esmu
...situācija salikās ka esmu sprukās. Ir gana nejēdzīgi taujāt cilvēkam par izvēli kurš to neredz, vai piekrīt? Kad māja brūk, katrs balso par dzīvību un kustību. Rītdienas vārdā jāairē. Un diez vai kāds mani sapratīs, kas ir manas vērtības un prioritāte. Padarīts darbs ar gandarījumu, brīvība. Izglītība esamība jau apriori neparedz man klāt esošas ambīcijas. Kam man tās? Tās sen jau mirušas nedzimušas. Atlūgums ir negudrs lēmums. Raudāt bērnišķīgi, bet izvēli neredzu. Neticu sadarbībai un attīstībai.Nepareizā vietā un laikā vai nē?
* * *
es gribu sevi atpakaļ
Es gribu sevi atpakaļ. / izskrēja doma kā būlta atverot tekstu bīdītavu/. Tik nezinu kā formulēt kāpēc? Varbūt tāpēc, ka esmu nogurusi vienā jomā, joprojām izrādās strupceļā citā, kur nojauta teic ne jau Tu, bet kāds tur ir. Vai mani tas izbrīna? Skumji, un reiz es varu mierīgi nestresojot, nemetot rokas un domas, nosecināt tas viss ir bijis un nu jau tā komēdija vai meli ar vējdzirnavām nafig man to vairs vajag. NOgurums vai ieradums, paņem izmisumu un apjukum, Viss jau redzēts. Nafig, tik atdodiet mani pašu vai arī es baroju sevi ar ilūzijām, ka tas vēl ir iespējams. Varbūt viss jau trīs reiz transformējies un sagrauts? Kā tur ir?
* * *
Jau...
Piegāju pie kalendāra un atskārtu,man pretim verās cita bilde. Jauns mēnesis. 50 bez mini astes. No kuras puses pavērtēt savu piedzīvoto ar pozitīvo ,vai ne. Ar śī brīża sajūtu filtrēšanu vai sausu iznācienu no komforta zonas. Kaut kam tādam nevari būt gatavs nekad,jo tai mānïgā brīdī kad liekas es tak varu un zinu par ko saku, izrādās ne velna nav patiess apgalvojums. Tu vairs nevaldi par situāciju. Tu neesi tās noteicējs. Atliek jautāt,vai tas ir tas ko vēlējies? Un ,ko nu ja śie kliņģeri netīk vai ir citas garšas? Mēģinu apgūt un izfiltrēt, kas notiek un kas man no tā secināms. Jārod atbildes,bet nez kāpēc ir tikai jautājumi.
* * *
jauns ieraksts
... lasīju šodien dažādus emuārus par grāmatām, par to atstātām atziņām...un saskumu, es vairs gandrīz nelasu tās. Kādas ir manas atziņas un par kurām , es teiktu, viņa mani iespaidja vai mainīja manu pasaules uztveri. Uzreiz uzausa fragmenti no Busardeļu atziņa par politiku, Vējiem līdz Skārleta un tās kaislīgais Rets. Dziedoņi ēŗķšķu krūmā un remonts tiesā. Radio lasijumi. Mājsamniece un EIVA. Dīvaini, kaut lielako ties daudz un aizrautīgi ir lasīts jaunībā. Atziņas nez kāpēc ir ar darbiem, attieksmi pret dzīvi. Laikam tie arī ir tie nospiedumi.... Tādu ir daudz. Tik jautājums, kāpēc es pārsāju lasīt. Viens ir acis. Mani tracina, jo vairs mēnesgaismā uz palodzes nepalasīšu kā reiz bērnībā uz internāta guļamtelpas loga. Tik daudz ūdeņu....aiztecējis.
* * *
dzisušie stāsti paliks bez atbildēm vai radīsim savu versiju
Cik jokaini ar mums situācijas un laiks spēlējās. Vien brīd Tu saki, ka neēsi gatavs jaunai lomai un nākošā rītā atskārsti, nav tiesa, esi gan. Atliek tik pareizai atbildei atnākt pie Tevis. Atnākt tik vienkārši kā saņemot rokās mazuli, to mazo brīnumu kuru vakar turēju rokās. Lailiņ, Tavu mazmeitu es vakar turēju kā savu. Atliek turēt sev dārgu cilvēk bērnu ka Tu kļūsti gatavs visam, pat aizmirst elpot uz brīdi šo. Leila. Cik daudz un maz šobrīd par Tevi stāsts stāsta... Stāsts augs līdz ar Tevi, ar taviem piedzīvojumiem, ar Tavu vecāku rūpi, mīlestību un atbalstu. Ar ātru pīkstienu, kā šobrīd izklausās Tavs sveiciens pasaulei. Pelīt, Tu esi gaidīta! Esi sveicināta šai lielā brīnumu pasaulē.
Vakardienā paliek jautājumi bez atbildēm, stāsti bez galotnēm. Jā, tie uzjundīs vēl ne reizi vien, bet atbildes nebūs vai arī to vietā radīsies mūsu prāta zīmētās bildes. Versijas par to kā bij vai varbūt varēja būt un neviens vairs to nespēs ne apstiprināt, ne noliegt. Nav vairs to dienu klātesošo. UN atklāsme , kas atnāk ir biedējoša vai pārsteidzoša..es esmu to laiku liecība vai dinauzaurs? ..Es tur biju, bet vai es to atceros, vai gribu atcerēties...to raibo skābo laiku ?
* * *
es neatceros mātes balsi
...Skatos kalendārā, atskārstu, ka ir maija beigas.Reiz maija beigās es devos atvaļinājumā un līdz ar to mani mamma tai reizē nesazvanīja.Pēc pāris dienām es uzzināju, ka tas bija pēdejais varbūt ļoti zīmīgais( viņai nepieciešamais glābējzvans) zvans, lai nepaveiktu neprātu. Neatceros vairs viņas balsi. Es neatceros tēva balsi, kaut viņš aizgāja vēlāk. Vai mana atmiņa vāja? Es atceros tikai dzīvos, dzīvo tēlu balsis, intonācijas. Aizgājušo vairs ne. Varbūt atmiņas tik sāpīgas, ka izslēgtas no apziņu apcirkņiem? Vai es nekad neēsmu bijusi ar viņiem, vai tik maz bijusi? Es braucu ciemos. Mūžam ciemos, mūžīgi ciemiņš...Piektdienas grūtās dienas... apnicis viss.
* * *
smaržo zāle mirstot
Šī rīta pārsteigums...pēc Jurģiem pļauj zālīti. Patiešām šorīt pie Raiņa pieminekļa tika pļauta pirmā zālīte, zaļa un smaržojoša...mirstot kārtības labad...
* * *
...tik daudz ūdeņu aiztecējis un pat grūti saprast, kam šobrīd ir nozīme? Vai tam ka tie tek kā smiltis smilšu pulkstenī laiks vai tas, ka nekas vairs nebūs ka vakar? Meiteņu svētkus nosvinējām gana izzinoši un jauki Vīnē ar Aiju. Tūlīt atbraucot tiku iegrūsta karantīnā. Kas nebijis vai ne? NU ja, no 12.marta valstī tika apziņota Ārkārtejas situācija saistībā ar vīrusu un mēs visi, jā nu gan visi sākām mācīties dzīvot citādi. It īpaši, kas tikko atgriezušies no ārzemēm. Vīruss plosa visu Eiropu, pēcāk arī pasauli. Tauta mācās dzīvot un distancēties pa vienam, pa mājām. Nesatiekoties, nesveicinoties, ar buču netiecoties pie tuvākā. Šeit derētu ielikt tekstā klusuma pauzi vai daudzpunktus, bet kā sausā tekstā ielikt"paliec mājās"?
Savas 14 dienas nodzīvojām godam ar Domi mājās. Varējām vēl, ja vien ne tas apjukums, ne tā piespiedu pauze kā spiediens uz bremžu pedāla strauji. Stop. TU vari būt bīstams, TU vari būt slims. Jebkurš klepus, kasīklis kaklā ar svešiem liek satraukties, ar saviem jau iesmaidīt. Ilgi baidīties var nogurt. Ilgi dīkdieņot nav interesanti.
Tā nu dzīve pa divām mājām ieguva jaunu elpu. Šurpu turpu un ar dīvainu dzīves darba režīmu, lai nedrūzmētos. Dezinfekcijas līdzekļi, maskas, aizsarg'maskas. Kas tālāk būs? Robežas slēgtas, izklaides sabiedriskās nav. Introverto cilvēku idille ,, vienc pac mājās,,. UN nevienam nav jāattaisnojās, ka tā patīk, ka tā var un ir labi.
* * *
Inboksa pastkastē atkal iekritusi Mugursonas kārtējais hronikas raksts.Man tādi jau iekrāti vairāki, pēc interesēm tos nogatavinu/ atstāju brībrītiņam/.. Un tad kad jau iekrājies ir vairāki, atļāvos šo greznību iekrist tais Ceļa stāstos...Sāku ar Klaņģu stāstiem un atkal aizklīdu Lielajā ceļā. Atsaucu savu stāstu par Porto, Lisabonu, lietu un portvīnu. Man šķiet ka tas kā sagatavošanās darbs manam baiļu iznīcības sākumam vai nemiera piepildijumam? Portuguese..kā Tu mani vilini. Lasot atradu tik vienkāršu atziņu, ja visu nedaudz apdomā, un ja nekas nespiež Tevi, var tak arī mazliet izbaudīt ceļu ceļa pēc.Var neiet, var tak pabraukt. UN ja laicīgi paplāno un saliek vēlmes un idejas, izdevumus un iespējas viss kļūst iespējams. Ak, ja vēl kādu dullo atrastu ar kuru sakristu solis un domu virziens. Varbūt pasūtīt un palūgt viņam, lai tāds man tiek vai esmu to pelnījusi tak?
Neviens nav vagars Tev, tik Tava dziņa Tevi dzen. Šeit manī pamostās bažas, par to mazohisma dzirksti, kas ik pa laikam izraujās savā vaļā un ar mani spēlē savas spēles un liek ciest. Interesanti, es tur tai ceļā sevi noēstu vai tomēr saprastu reizi pa reizei sevi beidzot.
* * *
hm... kā garšo sniķerītis
Apēdu un aizdomājos, kad pēdējo reiz 'tāds baudīts? Neatceros. Bet garšoja lipīgi, stipri un ceru, ka vēl ilgi atcerēšos, lai neatkārtotu šo eksperimentu. Stipri lipīgs. Un bija tak laiki, kad sniķerīc/ gribu tā rakstīt ar C/ kādam bija sapņa piepildījums? Kādam bērnam, kādam kārumniekam....brrr
* * *
kas noticis, kas pagājis
Tik daudz ūdeņu aiztecējis. fantastiska vieta, ar iespēju atskatīties. Pauze manī. Mēģināt aptvert neaptveramo? Atstāt laikā? Tik daudz kas mainījies. Dīvaini, es pat vairs nejūtos tā Fledermause kas šeit bija. Es esmu cits pagalams mierīgs Fledermausis, varbūt jau miega pele ne lidonis ar krāsainu asti...sapņiem. Viela pārdomām. Pagalam liela viela pārdomām..mākonī... Un es šeit nokļuvu atkal pie robežškirtnes, pie laika. Ar atkāpi un iespēju atskatīties, cik krāsaini. Saspringts, bet ļoti krāsains gads. Vai krāsu nosaka valsts robežas, vai krāsu gammas sajūtās. Vai melodijas, kas krāso ainas? Kas zin. Ir tik savādāk un tomēr tas jau ir cits ritms. daudz mierīgāks, bet saspringts cita rezīma diktēts. UN tomēr mēs esam egoisti;D Un mamuta medības ir apgūtas, par ko liels prieks. Bet darbs bez brīvdienām, kurp aizvedīs? Maksimiliāna prom gaitas citos mākoņos. Ai,cik sāpīgi viss notika...Rengo atnākšana. Morica pārmaiņas. Pieturas punkti 2019. vai fragmenti?Beļģija- Antverpena un arhitektūra, zvēri un šokolādes piedzīvojums ņešoķim, Leuvena ar mūķeņu ieliņām Šokolādes debesis un Porto lietus, Okeāns un gliemežvāki. Aveiro flīzītes un saulainās krāsas rudenī. Gandrīz garlaicīgs jau ieraistas saulainais krasts. Kas notika vai apnika? Vīģēm pazudusi garša? Madride, Segovija, Avila, Toledo maijā, Austrija, Čehija, narcises jūnijā? Spirgti un citādi. Man laikam tās piesātinātās krāsas vairāk ģeld. Pilnīgās garšas kā portvīnam vairāk tīk. Vai tas saucās atklāj sevi, ko par sevi varēji pat nenojaust? Ļaut izpausties un atrast, izkust un sagaršot. Feini!
Garastāvoklis::
calm calm
* * *

Previous