Klāt marts. Klāt pavasaris. Strādājam, soļojam, dzīvojam nost. Tik trausla tā sajūta, viss norm. Viss ok, jo patiesībā centies par to nedomāt. Un tad atnāk sapņi, sapņi par naivām ilūzijām. Kad viss sakārtosies, viss ir joks. Ir nopietnākas lietas. Karš. Un viss kļūst tik niecīgs, un smieklīgs. Bet mēs visi sākamies no sevis. Nebūs es, nebūs kuru tas vispār skar, tā elle kas notiek sprīdi kaimiņos. Nekas nav norm. Kā pie strausa ar galvu lejā. Vai vispār tā ir taisnība, par to strausu? Visa dzīve ir pagaidām.