Es gribu sevi atpakaļ. / izskrēja doma kā būlta atverot tekstu bīdītavu/. Tik nezinu kā formulēt kāpēc? Varbūt tāpēc, ka esmu nogurusi vienā jomā, joprojām izrādās strupceļā citā, kur nojauta teic ne jau Tu, bet kāds tur ir. Vai mani tas izbrīna? Skumji, un reiz es varu mierīgi nestresojot, nemetot rokas un domas, nosecināt tas viss ir bijis un nu jau tā komēdija vai meli ar vējdzirnavām nafig man to vairs vajag. NOgurums vai ieradums, paņem izmisumu un apjukum, Viss jau redzēts. Nafig, tik atdodiet mani pašu vai arī es baroju sevi ar ilūzijām, ka tas vēl ir iespējams. Varbūt viss jau trīs reiz transformējies un sagrauts? Kā tur ir?