Par dažādiem klientiem
Velns un elle, ka nevaru saņemties šobrīd otrajai maiņai! Tā vietā knibinu internātu un mēģinu iztēloties, ka viss padarīsies pats no sevis.

Nu ja, kā teica mans Amurikas onkulītis, kuram bija spēcīgi attīstīts žīda gēns - ietaupīts lats ir nopelnīts lats! Saliekot kopā darba apjomus, saksess reitus pārdošanā un ražošanas organizāciju, mēs ar brālīti nospriedām, ka varam iztikt divi vien. Bez projvadiem, ja grāmatvede nebūtu dinozaurs no Onslova laikiem, tad visticamāk mums būtu grāmatvedības firma bilancei un visus tekošos rēķinus ar kārtotu paši. Līdzīgā uzņēmumā, kas pārdod pat mazāk un importē, nevis ražo, to dara seši cilvēki. Nezinu no kā viņi pārtiek, bet tas laikam ir kaut kas no sērijas par sīksto latvieti kurš iztiek no nātru zupas. Nu lūk, rupji ņemot mēs esam ietaupījuši vismaz divus trīs projvadus-liekēžus.

Šā visa sakarā sanāk raiba diena - no kukuļņēmēju kabinetiem līdz privātmājām Cekulē, kur jaunie vecāki dīc atlaidi.

Lūk, sāksim ar mazākajiem, un tie nav tie, kas dīc atlaidi. Tie ir latvieši praktiskie. Pats mazākais praktiskais latvietis ir iedomājies, ka visu var izdarīt pats. Pats zāģēs, pats mērīs un pats arī naglos. Jebkurā gadījumā, tas ko ražojam mēs mazā latvieša prāt tādas špičkas vien ir, ko laikā no jāņiem līdz pēteriem pats sanaglos aliņu sūkdams. Latvietis kapitulē tikai ķīnas plastmasas priekšā, tā viņam šķiet kaut kas pārāks pat par ozolkoka parketu, jo to kā top parkets latvietis nojauš, a kā ķīnas plastmasa - nē. Nu lūk, un plastmasa latvieti uztrauc, liekas nesasniedzama un kaut kas nereāli kruts. Tad nu slapstās gar mums pārītis, atnāk, padīc katalodziņu, paprasa arī draugam. Šķirsta - un tad, akmandieņ, atrod lapiņu, kur pat sastāvdaļas uzzīmētas. (Kādudien mazie sataisīs tā, lai katrs no tām sastāvdaļām webā varētu konstruēt savu rotaļlaukumu) Tad nu šamais burās pa to lapiņu, dūc kaut ko pie sevis, spriežot pēc visa - ir izdomājis, ka var uztaisīt savā garāžā visu, izņemot plastmasas slidkalniņu. Pēc dienām divām trim, tiek pieņemts lēmums pirkt plastmasas slidkalniņu, a pārējo taisīs pats.

Slidkalniņu par 60 LVL var nopirkt Delvē un KRautā. Es tirgoju par 120. Principā mums bija slidkalniņi, tikai beidzās, a ķīnas konteiners vēl jūrā. Nopērku Delvē un atdodu latvietim praktiskajam, kurš ir izpildījis savu visgudro matemātiku pat neieejot būvmateriālu veikalā. Jo, ja varētu dzirdēt viņa domas skaitot sava piemājas rotaļlaukuma izmaksas tās skanētu kaut kā tā: "Tāks, kas te ir - brusītes. Brusītes fāteram bija, atceros pēc pirts palika pāri, piezvanīšu. Tad tā, aha, te savienojās, nu ja tur pienaglosim. Un te finierītis, tie man vēl dārzā mētājās...jā, hmm, kas tālāk. Nu ja, skrūves, nu tās jau saņķikus maksā..."

Finālā viņam ir tikai plastmasas slīdkalns un izpisti daudzi vīkendi, jo fātera bruses sen jau bija sapelējušas, finieri nofiņķījuši būmeri, a būvmateriālu veikalā viens dēlis kā izrādās maksā veselu bagātību. Nu tad viņš to slidkalnu kaut kur nobēdzina garažas dzīlēs, lai to beigās atrastu viņa bērns, kad mantos māju. Ir tie kas iet līdz galam. Nopērk pat dēļus, naglo, cīnās. Labākajā gadījumā konstrukcija sagāžas pirms bērnu ballītes, sliktākajā, tās laikā ar visiem bērniem. Kāds vēl uzduras uz naglas.

Nākamie ir kosmonauti. Var nopirkt tingeltangeli par 5tūkstoš latiem, var uzfantazēt arī tādu, kas maksā desmit un vairāk. Un kas jocīgi, tos par pieci vai desmit sagrib tie, kuriem māja pat simtu nemaksā un pagalmā nav vietas. Ir mokoši pret savu iekšējo žīdu pierunāt pirkt lētāk, nu priekš kam jums. Vajag un viss, pofig, ka tingeltangels būs lielāks par māju. Kaut kā pagaidām ir izdevies cilvēkus no tā atrunāt, jo ieguvums īsā termiņā pārdodot dārgu lietu būtu mazāks par zaudējumu, ko ilgtermiņā radītu negācijas, kas nākušas no nelaimīgā īpašnieka, kurš nespēj appļaut zāli ap mežonīgo celtni un kura bērniem labāk patīk dročīt kompi.

Pēc tam ir turīgie. Tie kuriem mājas virs miljona. Tāds izvēlās dienas divas trīs. Izvēlas kaut ko pa vidu. Ap 2iem latiem. Tad izsauc uz sarunu, ko es parasti atlieku par vienu vai divām dienām, jo priekšnieki šajā darījumā kā izrādās ir divi. Viņš grib, lai krāsojums būtu pieskaņots fasādei, manta piegādāta vakar un iedota atlaide. Nu ap 25%. Tad mēs runājam par nesavienojamo trijstūri - ātrumu, kvalitāti un cenu.