Varētu būt forši, ja būtu iespējams dalīties dzīves pieredzē. Piemēram, visi staigātu ar kaut ko līdzīgu Google Glass visu laiku pieslēgtu ātrgaitas internetam. Dators (semi)automātiski tagotu visu apkārti. Tad, piemēram, ja gribi paklausīties rīta lekciju LU fizmatos, vienkārši ievadi meklēšanas kritērijus un atrod kādu, kas atrodas lekcijā, un skaties viņa acīm (esi viņa "follower" jeb "angel" (on a shoulder). Ja gribi uzdot kādu jautājumu, uzraksti vai pasaki to, to ieraudzīs students lekcijā un varbūt tavā vārdā to uzdos. Visa pieredze tiktu ierakstīta, un arī pēc 100 gadiem, piemēram, kāds varēs redzēt, kā konkrēts ārsts Libērijā ārstēja ebolas pacientus, vai skatīties Romas Pāvesta acīm, kā viņš svētī pūļus Sv.Pētera laukumā. Iedomājaties, R.Dawkins varētu izmēģināt, kā ir būt pāvestam, un otrādi. Tas varētu iet arī tālāk, un virtuālās realitātes tehnoloģijas varētu asistēt citu maņu pārnešanā. Iedomājos par šo, kad es skrēju uz vienu pusi un viens puisis skrēja tieši uz pretējo pusi, bet būtu daudz efektīvāk, ja mēs abi paliktu katrs savā pusē un izdarītu, kas jādara, netērējot resursus un laiku.