Thursday, May 26th, 2011

Time	Event
12:41a	U meņja vsje dokumenti v porjadke, eto moj krustdels Nu tad tā, biedri. Atkorķēsim draudzīgās ungāru republikas vīnu, un izpļausim piecgades plānu vienā vakarā, pie reizes darba kārtībā ieviesīsim eposu "Žigulis un sabiedrība". Egészségedre! Žil bil žigulis, maziņš tāds. Piecvietīgs. Viņam bija piedrāzt sabiedrību, un tāpēc viņš piemiedza man ar aci, un es jau zināju, kas darāms. Iemetu grabažniekā guļammaisu, lecu iekšā (vai es jau pieminēju, ka tas bij kabriolets), un maucām uz humpalām pārdot pēdējo kreklu. Kad tas bij darīts, mēs devāmies vēlreiz piedrāzt sabiedrību, šoreiz abi un šoreiz uz banku. Pateicis kapitālistiskajai sabiedrībai "bye-bye", es izņēmu no konta pēdējo kapeiku, slēdzu kontu un salauzu savu VISA kredītkarti lupatās. Mans uzticamais draugs žigulis jau gaidīja pie bankas durvīm, klusi rūcinādamies un pa reizei uzrejot vasarīgi ģērbtajām lielpilsētas skaistulēm. Kad bijām piedrāzuši kapitālistisko sabiedrību, es sēdos žigulī, ierubīju puķubērnu mūziku, lai viss rajons iekačā Kalifornijas sapņus, un mēs devāmies ārā no pilsētas, tieši tuksnesī pretī rietošajai saulei. Pēc trim dienām un trim naktīm, pavadītām dreifējot pa 66. rūūta līnijām vai triecot alu ar lielceļa krogus mēbelēm, starp tuksneša mirāžām parādījās Lasvegasas gaismas un bļembas. Tā bija viņa, mūsdienu zelta meklētāju paradīze. Mans uzticamais žigulis jau nepacietībā siekalojās eļļojās, aš tā, ka aiz mums braucošie mūžīgi saslīdēja uz izlijušās eļļas pančkām. Ieradušies Lasvegasā, mēs jau netaisījāmies nodot antikapitālisma ideālus. Nē, mēs uzmeklējām andergraundu. Andergraunda scēna dzīvoja zaļi. Tobiš, tā viņi teica, bet es nevarēju saprast — vai viņiem vnk labi klājās, vai viņi visu laiku pīpēja zāli. Vot. Man tagad bija dilemma. Man pašam bija iekšā baigais pavasara seksa gribulis, gribējās mīlēt visas puķubērnu skaistules, bet, es varbūt neteicu, manam uzticamajam draugam žigulim bija tiešām piedrāzt sabiedrību. Ziniet, man jau pašam arī bija iekšā sabiedrības uzmešanas dzinulis, tāpēc es pa Vegasas renstelēm savācu dažus izsūtāmos zēnus un vienu kurtizāni ar mērķi iet uz visu banku. "Visa banka" bija kāda banka Ankoridžā, Aļaskā, pazīstama ar to, ka jau kopš 1884. gada neviens pats nigers nebija varējis paņemt šito banku. Andergraunda aprindās bija izsludināts bonuss - puskaraļvalsts un princese par sievu tam, kurš paņems šito banku un noliks uz lāpstiņām. "Karaļvalsts" tajos laikos bija vnk izcila viskija darītava, kas pamatā darbojās Tenesī. Bet Princese... Princese bija kaut kāda mauķele, pēc kuras vaibstiem un līdzības tālajā Eiropā kādā mazā vasaļvalstī pēc daudziem daudziem gadiem kāds radīs modes un stila ikonu, kuru apbrīnos miljoni un iekāros miljardi un kuru sauks Lēdija Gaga. Bļe, es te novirzījos no tēmas. Savācamies! Lasītāj, arī tev ir pienākums nezaudēt Modri. Skaidrīte. Skaidrīte bija mūsu varoņu (tb manis un žiguļa) Vegasā no rensteles savāktā kurtizāne, ar kuru mēs kopā taisījāmies piedrāzt sabiedrību un paņemt "Visu banku". Skaidrīte runāja amerikāniski ar vieglu latgaļu piesitienu, bet tas mums netraucēja, es pamatā visu sapratu, es no lūpām visu lasu. Lūk, atgriežoties pie notikumiem notikumu secībā, man ar skumjām jāteica, ka Vegasā no renstelēm savāktie izsūtāmie zēni nekam nederēja, es viņus izsēdināju no žiguļa jau kaut kur Kanādas pierobežā, jo viņi visu laiku muldēja kaut ko par konfederāciju un nigeru plantācijām, turklāt izdzēra man visu viskiju. Godavārds, neatceros, no kurienes bij tas viskijs. Toties Vankūveras mežos mēs satikām tādus mežiniekus! Īstus čigānus, kas pa dienām mija zirgus, bet pa naktīm trieca ungāru vīnu un dziedāja "Baila Maria". Atvečaju, visu nakti šito dziesmu, gandrīz jau trīsreiz pavedināja mūsu varoņa Vegasā no rensteles savākto kurtizāni Skaidrīti. Kamēr es šo rakstu, man te aiz muguras trinas nepacietīgs žigulis, lūr man pār plecu un dīc "nu, uzraksti kaut ko par maniem piedzīvojumiem ar mežonīgajiem mustangiem". Lai iet!, teicu es. Tātad, mēs jau bijām pārbraukuši kanādiešu robežai, bijām jau izmetuši vilkiem un lāčiem notiesāšanai sasodītos viskija dzērājus Vegasas izsūtāmos zēnus, bet vēl nebijām satikuši Bailu Mēriju apdziedošos čigānus, kad kādā prērijā satikām mustangu baru. Izbiedējām. Viņi tur barojās, kad uzradāmies mēs. Uh, kā mūsu žigulītis iegavilējās! Kā šis uz vienu pusi, mustangi pašķīst pa malām, kā šis uz otru pusi, mustangi vispār autā — kā tā var, kaut kāds Austrumeiropas žigulis tagad gaiņās mūsu mustangus: "мы поедем к ебеням" un tagad izaicina mūsu žigulīti uz skriešanos. Mūsu žigulis nav vakarējais. Kā jau teicu, viņam piedrāzt vakarējo sabiedrību, bet mēs te tagad saīsināsim leģendas izklāstu, pietiks ar to, ka - pif paf - un mustangi pārģērbjas koka mētelīšos. Ai, es liekvārdību stāstu. Patiesībā stāsts bija par pusi īsāks, ceļa apstākļi lieliski un mēs no Vegasas līdz Ankoridžai nobraucām trijās dienās. Un banku nepaņēmām. Kaut kādi kazaki razboiņiki jau bija bijuši priekšā un visu banku nolikuši uz ausīm. Bet, kā tālredzīgi norādīja jau biedrs Ņikuļins, а нам все pавно. Galvenais ir ceļš. Noslēgumā es vēlos veltīt dziesmu mammai un pazudušajam sunim. Es nesaprotu, jau trīsdesmit gadi pagājuši un tas suns vēl nav atradies. Tā, tagad es te pārlasīšu un padomāšu, vai sabiedrības un žiguļa aspekts ir apskatīts pietiekami detalizēti, bet, no otras puses, skrūvējiet jūs! SKRŪVĒJIET! JŪS! -------- Ieraksta tapšanā piedalījās 2007. gada Egri Merlot, Jūtūbes pleiliste un izdomātas atmiņas par dzīvi Amerikas rietumos "viduslaikos". (1 Comment | Comment on this)
8:05a	Раз, два, четыре, пять, Я пишу хуйню опять. Slaviks bij puisis no Tunguskas ārēm, Lai gudrs nebija, bet spēka pārpārēm. Atnāca brīdis – māja kļuva par mazu, Vei, ej pasaulē, un liec mierā to kazu! Atgriezies, kad būsi par cilvēku tapis, Kad nebūsi dulns kā trejdurvju skapis! Ārdījās Slaviks pa Krievzemi sirmo, Palaizdams garām Kongresu pirmo. Ēvelē galīgā nonāca malā, Elsdams un lamādams novāca gaļā Slaucējas, brigadierus, da Staļinu pašu, Es tagad stūrēšu, i nafig to Jašu! Sacīja orgkoms, sacīja minzdrav, !Slavik, padla, cilvēka tevī nav... (7 Comments | Comment on this)
9:33a	Džins un zelta zivtiņa. ...ir plānots laist pārdošanā nākammēness. Tādēļ jums ir steidzams uzdevums: izdomāt diziana konceptu un reklāmas saukli. Līdz rītdienai! - Radījums konferenču galda galā izskatījas pagalam laimīgs un ar sevi apmierināts. WTF, pa vienu vakaru!?? Atkal jau visu vajadzēja pagājšnedēļ? Nodomāja Pēteris. - Lai jūsu idejas raisītos, mēs izdalam katram pa jaunā produkta pudelei. Tas ir burvīgs džins, ražots no... Ak, bet to visu taču domāsiet jūs. - boss pasmaidīja un norādīja uz galda vidu, kur atradās nemarķētas stikla puslitra pudeles. - Atlikusī dienas daļa brīva, gaidam rīt 9os, ar jaukām idejām! Pēteris savāca savu džina pudeli un pa ceļam uz mājām sazvanīja paziņu, kurš kontaktos bija ierakstīts kā „vecmāmiņas kopējs”, lai paķertu kaut ko domas lidojumam. Mājās, iekārtojies pie galda ar džinu, toniku (tikai kā uzderamo, ja) un pāris desmaizēm, Pēteris sāka dzemdināt idejas: Mūsu džins- kā lodei svins! Ohh, cik tizli.. Mēs sniegsim Tavām garšas kārpiņām baudu! Yeah right, džins tak viņas nomērdēs drīzāk. Un pēc lielākas devas arī pats paliksi tups kā akmens. Mēs padarīsim tevi neatvairāmu! Kādas muļķības! Tas visus apkārtnes krokodilus mēs padarīsim neatvairāmus! Un tad no rīta bezmaz jāmirst ar sirdstieku, redzot, kas tev blakus guļ. Var būt džinu vajadzētu pildīt kādā senlaicīga paskata krūkā? Uzreiz varētu cenu arī uzskrūvēt... Kas tur bija ar tiem pasaku džiniem? Viņi kur īsti, takš kaut kādās krūkās dzīvoja? Pēkšņi ar klusu „špokt!” no pudeles materializējās uzblīdis vīrelis, kas, šķiet, dreifēja gaisā. - رغبتكم هو أمري - teica vīrelis un paklanījās. Pētera žoklis atkārās vēl vairāk. - Nu, nevelc tak garumā, saki vēlēšanos! - vīrelis turpināja skaidrā latviešu valodā. - Es... man... vajag mārketinga ideju dzēriena pārdošanai... - nomurmināja Pēteris. - Diemžēl tas galīgi nav mūsu kompetencē. Var būt jums var palīdzēt zelta zivtiņa. - un vīrelis izgaisa. Pagāja kāds brītiņš, līdz Pēteris atjēdzās. - Heij! Pagaidi! Man taču pienācās 3 vēlēšanās! - Pēteris sāka cītīgi berzēt stikla pudeli. - dlingdlingdling - atskanēja no pudeles kakliņa. - Atvainojamies, taču visi operatori patreiz ir aizņemti. Atstājiet savu pieprasījumu un mēs ar jums sazināsimies. Pēteri pamodināja pazīstamā telefona modinātāja melodija. Viņam šķita, ka slavenie mutes rūķīši ir iegādājušies kaķēnus. Ļoti mīzelīgus kaķēnus. Kaķēnus, kuri pirms tam ir sadzērušies toksisku pienu. Rīta sapulces laikā Pēteris blenza savā kafijas krūzē, kamēr persona galda galā izjusti sprēgāja par to, cik gan radoši visi ir un kā viņš tagad sagaida spožos risinājumus. - Un kāds ir tavs piedāvājums!? - pēkšņi boss nobļāvās Pēterim pie pašas auss. - ... mums var palīdzēt zelta zivtiņa... - Pēteris izdvesa. Pēc mēneša veikalu plauktos parādījās jaunais produkts: Džina uzlējums uz īstas zelta ziviņas! Pudelē, rotātā ar zelta spīgulīšiem. (5 Comments | Comment on this)
9:36a	Normunda naivums jeb Slava Kāpēeses Bija vēss novembra rīts. Sauli sedza mākoņi, koku kailajos zaros rotaļājās vējš, bet uz betonētajiem gājēju celiņiem kritušās lapas, vēja brāzmām līdzdarbojoties, bija izveidojušas aizraujošus labirintus. „Laikam Anatolijam atkal ir „plosts””, nodomāja Normunds, rāmā solī soļojot pāri lapu labirintiem. Tikai „plostošana”, kas parasti notika trīs līdz četras reizes gadā, varētu izskaidrot kvartāla vispedantiskākā sētnieka nevīžīgo attieksmi pret lapām uz gājēju celiņiem. Normunds devās uz darbu. Līdz trolejbusa pieturai bija atlikuši vairs tikai 300 metri. Bet viņa prātu nomocīja mīkla. Jau divas nedēļas viņš ar kaimiņieni Mariju no otrā stāva apmainījās zīmītēm. Katru rītu Normunds noslēpa mazu zīmīti aiz mājas ziņojumu dēļa un katru vakaru paņēma no tā Marijas noslēpto zīmīti. Zīmīšu slēpšanu aiz ziņojumu dēļa izdomāja Marija sestdienas tikšanās laikā. „Mums jāatrod veids kā sazināties darba dienās, lai mammuks mums netraucētu”, viņa teica. Marija mācījās vakara maiņas vidusskolā un dzīvoja kopā ar māti, kura bija noliegusi Marijai ielaisties ar puišiem pirms ir pabeigtas mācības. Tāpēc zīmīšu apmaiņai nevarēja izmantot pastkasti, kā arī abu mīlnieku satikšanās vakaros nebija iespējama, jo Normunds katru dienu atradās savā darba vietā, bet vakaros pēc mācībām Marijas māte rīkoja scēnu, ja Marija aizkavējās kaut minūti ilgāk, nekā nepieciešams, lai pārrastos mājās no skolas pēc nodarbību beigām. Sestdienu gājiens uz veikalu un svētdienas kapu apmeklējums bija viņu laiks. „Kāpēc man vajadzēja tā rakstīt? Tagad es ne tikai nesaprotu, ko viņa domāja savā zīmītē, bet arī neesmu gulējis visu nakti”, Normunds pie sevis sprieda lēnām tuvojoties trolejbusa pieturai. Iepriekšējā vakarā viņš no Marijas bija saņēmis zīmīti, kuras saturs lika viņa elpai aizrauties. „Kāpēc gan man vajadzēja uzdot viņai šādu jautājumu? Zināju taču, ka viņa ar mani tikai rotaļājas un nekas nopietns tas nevar būt. Noteikti viņš ir no viņas skolas. Sasodīts, kā es varēšu šodien pastrādāt,” turpināja bažīties Normunds. Normunds strādāja par pulksteņu meistara mācekli. Precizitātei bija izšķiroša loma viņa darbā, tāpēc Normunds darbadienās vienmēr laicīgi devās pie miera, nedzēra degvīnu un darot smagākus darbus mājās ļoti uzmanījās, lai nesavainotu rokas. Normunds pienāca pie pieturas un jau redzēja trolejbusu tuvojamies. „Varbūt es pārspīlēju? Varbūt es viņu pārprotu? Bet kas gan vēl tas varētu būt?” Normunds nervozi prātoja iekāpdams trolejbusā un meklēdams brīvu vietu, līdz beidzot apsēdās blakus pusmūža vīrietim, kurš lasīja laikrakstu „Правда”. Marija bija viņa pirmā romantiskā aizraušanās pēdējo divu gadu laikā kopš arodvidusskolas beigšanas, tāpēc šādas mīlas mokas Normunds uztvēra ļoti sāpīgi. „Atvainojiet, drīkstu no Jums aizņemties avīzes pēdējo lappusi?” lai kaut cik nedaudz novirzītu domas no Marijas Normunds vērsās pie blakussēdētāja. „Уж пожалуйста!” vīrietis laipni atbildēja, pasniedzot Normundam avīzes pirmo un pēdējo lappusi. Pirms trim dienām Normundam darbā bija jālabo kāds antīks, bet ļoti sarežģīts pulkstenis. Lai arī sākumā Normunds bija apjucis, bet dienas laikā viņam izdevās atrast vainu un novērst to.  Viņa darba vadītājs par to bija Normundu uzslavējis. Panākumu iedvesmots Normunds nākamajā rītā uzrakstīja Marijai zīmīti: „Ko Tu mīli visvairāk šajā pasaulē?” „Tu taču to ļoti labi zini!” atbildēja Marija nākamajā vakrā. Zīmītes augšmalā vēl bija iezīmēta smaidoša saulīte. „Es viņu pazīstu?” savā rīta zīmītē jautāja Normunds un piezīmēja klāt smaidošu mēnestiņu. Vai vismaz mēģināja uzzīmēt kaut ko, kas izskatītos, pēc smaidoša mēness. Bet vakarā saņemtā zīmīte viņu satrieca. „Slava Kāpēeses!” Tikai divi vārdi bija ierakstīti Marijas zīmītē. Divi vārdi, kas lika Normunda sirdij sažņaugties tik sāpīgi, it kā viņš dzirdētu tūkstots kucēnu raudu smilkstienus. „Vai tiešām kopš svētdienas Marija būtu iemīlējusi kādu citu? Kāpēc tad viņa par to man uzreiz nerakstīja?” sirdssāpēs mocījās Normunds un uzmeta aci avīzes pirmajai lappusei. „IDIOTS!” vārds kā baznīcas zvans nodimdēja Normunda prātā. (8 Comments | Comment on this)
12:13p	komeeta_naak vs mikii Tēma: «Slava Kāpēeses» komeeta_naak šedevrs mikii šedevrs Komentārā ierakstīt tikai labākā autora niku! Balsošana beigsies pirmdien, 30. maijā, 17:00. (Comment on this)
12:19p	zin vs digna Tēma: «Džins un zelta zivtiņa» zin šedevrs digna šedevrs Komentārā ierakstīt tikai labākā vārdu! Balsošana beigsies pirmdien, 30. maijā, 17:00. (Comment on this)
12:19p	pzrk vs dunduks Tēma: «Žigulis un sabiedrība» pzrk šedevrs dunduks šedevrs Komentārā ierakstīt tikai labākā vārdu! Balsošana beigsies pirmdien, 30. maijā, 17:00. (Comment on this)
12:20p	mako vs susure Tēma: «Kā pareizi piepīpēt rubli» mako šedevrs susure šedevrs Komentārā ierakstīt tikai labākā vārdu! Balsošana beigsies pirmdien, 30. maijā, 17:00. (Comment on this)
12:22p	Info zefiirs un pirx darbus neiesniedza un tiek izslēgti no tālākas dalības. (3 Comments | Comment on this)

<< Previous Day

2011/05/26 [Calendar]

Next Day >>