MaKo ([info]mako) rakstīja [info]ventilators kopienā,
@ 2011-05-25 20:05:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kā pareizi piepīpēt rubli.
Pasaciņa uz nakti.

Iekārtojies ērtāk, draudziņ, un ļauj man apspraudīt tev apkārt šo tantes Almas austo rakstaino deķīti.
Šodien es tev stāstīšu par tēvoci Alfrēdu un viņa Rubli.
Tas bija tais tālajos, baisajos laikos, ko tagad par krievu laikiem sauc. Un bija toreiz tādi kolhozi un viņos dzīvoja mehanizatori, traktoristi un partijas komitejas priekšsēdētājs. Parasti viens uz kolhozu.
Kolhozu sauca par Iļjiča ceļu vai Brīvo krastu. Bet ne par to ir mūsu stāsts.
Mūsu stāsts ir par kolhoza uzskaitvedi Alfrēdu.

Alfrēds bija maziņš, drusku plikpaurains un viņam bija viena dzīves mīlestība - Alfrēds mīlēja reizi pa reizei ielūkoties pudelē. Pudele viņam atbildēja ar pretmīlestibu un šī skaistā draudzība veda viņus cauri baisajiem krievu laikiem.
Un vēl Alfrēdam bija žigulis VAZ-2101. Toreiz nez kāpēc tādus žiguļus sauca par kapeikām. Alfrēds dikti dusmojās, kad viņa uzticamo mašīnīti sauca par kapeiku, un bļāva, ka tas ir vismaz rubulis!
Tā arī spilgti dzelteno Fiata ārlaulības augli visi saukāja par Afrēda Rubli.
Bet bija viens liels Bet. Pudele un Rublis bija lietas, kas negribēja kopā sadzīvot, lai arī kā Alfrēds centās.
Paldies dievam, tas tomēr bija kolhozs. Lauki plaši, uz ceļiem maz transporta. Kolhoznieki pievēra acis uz Alfrēda vājībām. Un rezultātā notika nelaime.
Pa visu kolhozu bija viena laterna. Stāvēja pie puķu dobes, blakus valdes ēkai un ar trīcošu dzeltenu gaismu apgaismoja begonijas. Begonijas nebija dobē, bet uz palodzēm valdes ēkai, jo grāmatvedes tās bija iemīļojušas.
Un reiz, pēc smagas darba dienas, Alfrēds brīdi sarunājās ar Pudeli. Tad vēl brīdi. Un pēdējo malciņu... Pudele izrādījās ar seklu saturu, un kaut kā ātri beidzās. Tāpēc tika pieņemts Kļūdains Lēmums - doties pēc otras Pudeles. Netālu bija cūku ferma, un tur bija naktsargs Kažociņš - par viņa dzīto kandžu klīda leģendas.
Bet līdz fermai bija kilometri trīs, un Alfrēds jutās saguris. Tāpēc Kļūdainais Lēmums tika padziļināts - pēc Pudeles jādodas ar Rubli. Rublis tika iekurbulēts, ieslēgtas tālās gaismas un ceļojums naktī pēc Kažociņa brīnumdziras varēja sākties.
Diemžēl ceļojums bija īss, jo sagurušais Alfrēds nenovaldīja stūri, un izbraucis caur nīkulīgajai dobei, ietriecās laternā.
Toreiz drošības spilvenu nebija, tāpēc Alfrēds ar būkšķi iegāza pa stūri ar savu plikpauraino pieri, un sagura vēl vairāk, tā ka saļima turpat. Rubulis bija tikai drusku apskādēts, tecēja radiators. Bet tālās gaismas spīdēja... Līdz izdzisa, jo nosēdās akumulators.
Rīts bija nežēlīgs.
Kakls sauss, galva sāp... Un vecais draugs Rubulis uz startera griešanu atbildēja ar vārgu zh..zh...hhhh.
Kā par spīti bija sestdiena, neviena cilvēka ar transportu, kam paprasīt "piepīpēt", lai atdzīvinātu Rubuli.
Alfrēds brīdi kasīja savu pakausi, raustīja plecus, līdz pamanīja laternas pakājē trieciena norautās metāla durtiņas, aiz kurām drusku dzirksteļoja noslēpumaini vadi.
Vai nu skolā Alfrēdu bija slikti mācījuši, vai arī Pudele vēl nedaudz turēja savā varā viņa plikpauraino galvu, bet Alfrēds domāja, domāja un izdomāja.
Dzirksteles - tā ir strāva. Un strāva ir tas, kas vajadzīgs Rubuļa akumulatoram.
Tāpēc bagāžniekā tika sameklēti vadi ar krokodiliem un viens un divi uzmesti akumulatora spailēm. Un vadiem laternas dziļumā.
Rubuļa vadi uzliesmoja kā brīnumsvecītes, liesmas ātri pārņēma visu, kas zem kapota, pārmetās uz salonu.
Alfrēds stāvēja blakus, acis kā apakštasītes, mute izkaltusi, un nespēja pat pasaukt palīgā.
Tā viņu pēc pāris stundām atrada. Aizgāja ar infarktu. Blakus savam sadegušajam Rubulim.
Tā kā guli, mazo draudziņ, un nekad, dzirdi, nekad nesmēķē gultā. Lai tev nesanāk kā onkulim Alfrēdam un viņa Rubulim.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sirdna
2011-05-26 12:19 (saite)
Jauki. Tehniskas dabas jautājums, kāpēc tās drātis aizdegās? Kaut kas ar mainīgām strāvām vai kā?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]mako
2011-05-26 12:22 (saite)
A es zinu? 380 vai cik tur un veci vadi..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]susure
2011-05-26 12:24 (saite)
labs :) Man tīk

(Atbildēt uz šo)


[info]mamuts
2011-05-26 13:49 (saite)
Fubļa... kā iztēlojos tās vecmodīgās putekļainās vilnas segas, uzreiz rīkle sausa - es tās organiski nevaru ciest.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]sirdna
2011-05-26 13:55 (saite)
segas?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mamuts
2011-05-26 14:12 (saite)
"Iekārtojies ērtāk, draudziņ, un ļauj man apspraudīt tev apkārt šo tantes Almas austo rakstaino deķīti."

Tālāk es varu nelasīt, jo uzreiz iztēlojos pretīgu, putekļainu deķīti ar tautiskiem rakstiem un rīkle aizžņaudzas. :D Sliktas bērnības atmiņas, ko padarīsi. ;))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sirdna
2011-05-26 21:02 (saite)
he, man gan patika tās milzīgās un smagās, un viegli nevēdinātās segas, kuras vajadzības mirkļos tika izvilkas no Lielā Skapja.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]helvetica
2011-05-26 15:03 (saite)
Labs! pilnīgi prasās tapt uzfilmēts :D

(Atbildēt uz šo)


[info]vikings
2011-05-26 21:39 (saite)
dažs labs ar fiziku nedraudzējas. Es par autoru! :)
Bet stāsts pa rubli! :D

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]rower
2011-06-06 10:42 (saite)
feijerverrka autors - jaa. raksta autors kautko gan zin. :)

savukārt par to - no kurienes fejerverks.. ja mēgina 12V aķītim piegāzt 230/380 maiņštrāvu - aķītis _ļoti_ ātri pārkarst līdz kušanai. vadi krievu laika parasti īpaši resni nebij, tākā tie arī uz kušanu varēju būt naski. dzirksteles gan šķiļot, gan arī nešķilot (bet iemetot 220/380) var dabūt ļoti viegli. un ja ar kapeiciņu ieteš stabā, tad arī benža zem haubes diezgsan droši varēja būt. benža = benžas tvaiki. benžas tvaiki + dzirkstele = liesmas + būkšķis. ļoti viegli prognozējams rezultāts :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]putnelis
2011-05-27 14:41 (saite)
Labs :) Es balsoju par.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?