Bija vēss novembra rīts. Sauli sedza mākoņi, koku kailajos zaros rotaļājās vējš, bet uz betonētajiem gājēju celiņiem kritušās lapas, vēja brāzmām līdzdarbojoties, bija izveidojušas aizraujošus labirintus.

„Laikam Anatolijam atkal ir „plosts””, nodomāja Normunds, rāmā solī soļojot pāri lapu labirintiem. Tikai „plostošana”, kas parasti notika trīs līdz četras reizes gadā, varētu izskaidrot kvartāla vispedantiskākā sētnieka nevīžīgo attieksmi pret lapām uz gājēju celiņiem.

Normunds devās uz darbu. Līdz trolejbusa pieturai bija atlikuši vairs tikai 300 metri. Bet viņa prātu nomocīja mīkla. Jau divas nedēļas viņš ar kaimiņieni Mariju no otrā stāva apmainījās zīmītēm. Katru rītu Normunds noslēpa mazu zīmīti aiz mājas ziņojumu dēļa un katru vakaru paņēma no tā Marijas noslēpto zīmīti. Zīmīšu slēpšanu aiz ziņojumu dēļa izdomāja Marija sestdienas tikšanās laikā. „Mums jāatrod veids kā sazināties darba dienās, lai mammuks mums netraucētu”, viņa teica. Marija mācījās vakara maiņas vidusskolā un dzīvoja kopā ar māti, kura bija noliegusi Marijai ielaisties ar puišiem pirms ir pabeigtas mācības. Tāpēc zīmīšu apmaiņai nevarēja izmantot pastkasti, kā arī abu mīlnieku satikšanās vakaros nebija iespējama, jo Normunds katru dienu atradās savā darba vietā, bet vakaros pēc mācībām Marijas māte rīkoja scēnu, ja Marija aizkavējās kaut minūti ilgāk, nekā nepieciešams, lai pārrastos mājās no skolas pēc nodarbību beigām. Sestdienu gājiens uz veikalu un svētdienas kapu apmeklējums bija viņu laiks.

„Kāpēc man vajadzēja tā rakstīt? Tagad es ne tikai nesaprotu, ko viņa domāja savā zīmītē, bet arī neesmu gulējis visu nakti”, Normunds pie sevis sprieda lēnām tuvojoties trolejbusa pieturai. Iepriekšējā vakarā viņš no Marijas bija saņēmis zīmīti, kuras saturs lika viņa elpai aizrauties. „Kāpēc gan man vajadzēja uzdot viņai šādu jautājumu? Zināju taču, ka viņa ar mani tikai rotaļājas un nekas nopietns tas nevar būt. Noteikti viņš ir no viņas skolas. Sasodīts, kā es varēšu šodien pastrādāt,” turpināja bažīties Normunds. Normunds strādāja par pulksteņu meistara mācekli. Precizitātei bija izšķiroša loma viņa darbā, tāpēc Normunds darbadienās vienmēr laicīgi devās pie miera, nedzēra degvīnu un darot smagākus darbus mājās ļoti uzmanījās, lai nesavainotu rokas.

Normunds pienāca pie pieturas un jau redzēja trolejbusu tuvojamies. „Varbūt es pārspīlēju? Varbūt es viņu pārprotu? Bet kas gan vēl tas varētu būt?” Normunds nervozi prātoja iekāpdams trolejbusā un meklēdams brīvu vietu, līdz beidzot apsēdās blakus pusmūža vīrietim, kurš lasīja laikrakstu „Правда”. Marija bija viņa pirmā romantiskā aizraušanās pēdējo divu gadu laikā kopš arodvidusskolas beigšanas, tāpēc šādas mīlas mokas Normunds uztvēra ļoti sāpīgi.

„Atvainojiet, drīkstu no Jums aizņemties avīzes pēdējo lappusi?” lai kaut cik nedaudz novirzītu domas no Marijas Normunds vērsās pie blakussēdētāja. „Уж пожалуйста!” vīrietis laipni atbildēja, pasniedzot Normundam avīzes pirmo un pēdējo lappusi.

Pirms trim dienām Normundam darbā bija jālabo kāds antīks, bet ļoti sarežģīts pulkstenis. Lai arī sākumā Normunds bija apjucis, bet dienas laikā viņam izdevās atrast vainu un novērst to.  Viņa darba vadītājs par to bija Normundu uzslavējis. Panākumu iedvesmots Normunds nākamajā rītā uzrakstīja Marijai zīmīti: „Ko Tu mīli visvairāk šajā pasaulē?”

„Tu taču to ļoti labi zini!” atbildēja Marija nākamajā vakrā. Zīmītes augšmalā vēl bija iezīmēta smaidoša saulīte. „Es viņu pazīstu?” savā rīta zīmītē jautāja Normunds un piezīmēja klāt smaidošu mēnestiņu. Vai vismaz mēģināja uzzīmēt kaut ko, kas izskatītos, pēc smaidoša mēness. Bet vakarā saņemtā zīmīte viņu satrieca. „Slava Kāpēeses!” Tikai divi vārdi bija ierakstīti Marijas zīmītē. Divi vārdi, kas lika Normunda sirdij sažņaugties tik sāpīgi, it kā viņš dzirdētu tūkstots kucēnu raudu smilkstienus. „Vai tiešām kopš svētdienas Marija būtu iemīlējusi kādu citu? Kāpēc tad viņa par to man uzreiz nerakstīja?” sirdssāpēs mocījās Normunds un uzmeta aci avīzes pirmajai lappusei.

„IDIOTS!” vārds kā baznīcas zvans nodimdēja Normunda prātā.