U meņja vsje dokumenti v porjadke, eto moj krustdels
Nu tad tā, biedri. Atkorķēsim draudzīgās ungāru republikas vīnu, un izpļausim piecgades plānu vienā vakarā, pie reizes darba kārtībā ieviesīsim eposu "Žigulis un sabiedrība". Egészségedre!

Žil bil žigulis, maziņš tāds. Piecvietīgs. Viņam bija piedrāzt sabiedrību, un tāpēc viņš piemiedza man ar aci, un es jau zināju, kas darāms. Iemetu grabažniekā guļammaisu, lecu iekšā (vai es jau pieminēju, ka tas bij kabriolets), un maucām uz humpalām pārdot pēdējo kreklu. Kad tas bij darīts, mēs devāmies vēlreiz piedrāzt sabiedrību, šoreiz abi un šoreiz uz banku. Pateicis kapitālistiskajai sabiedrībai "bye-bye", es izņēmu no konta pēdējo kapeiku, slēdzu kontu un salauzu savu VISA kredītkarti lupatās. Mans uzticamais draugs žigulis jau gaidīja pie bankas durvīm, klusi rūcinādamies un pa reizei uzrejot vasarīgi ģērbtajām lielpilsētas skaistulēm.

Kad bijām piedrāzuši kapitālistisko sabiedrību, es sēdos žigulī, ierubīju puķubērnu mūziku, lai viss rajons iekačā Kalifornijas sapņus, un mēs devāmies ārā no pilsētas, tieši tuksnesī pretī rietošajai saulei.

Pēc trim dienām un trim naktīm, pavadītām dreifējot pa 66. rūūta līnijām vai triecot alu ar lielceļa krogus mēbelēm, starp tuksneša mirāžām parādījās Lasvegasas gaismas un bļembas. Tā bija viņa, mūsdienu zelta meklētāju paradīze. Mans uzticamais žigulis jau nepacietībā siekalojās eļļojās, aš tā, ka aiz mums braucošie mūžīgi saslīdēja uz izlijušās eļļas pančkām.

Ieradušies Lasvegasā, mēs jau netaisījāmies nodot antikapitālisma ideālus. Nē, mēs uzmeklējām andergraundu. Andergraunda scēna dzīvoja zaļi. Tobiš, tā viņi teica, bet es nevarēju saprast — vai viņiem vnk labi klājās, vai viņi visu laiku pīpēja zāli.

Vot. Man tagad bija dilemma. Man pašam bija iekšā baigais pavasara seksa gribulis, gribējās mīlēt visas puķubērnu skaistules, bet, es varbūt neteicu, manam uzticamajam draugam žigulim bija tiešām piedrāzt sabiedrību.

Ziniet, man jau pašam arī bija iekšā sabiedrības uzmešanas dzinulis, tāpēc es pa Vegasas renstelēm savācu dažus izsūtāmos zēnus un vienu kurtizāni ar mērķi iet uz visu banku.

"Visa banka" bija kāda banka Ankoridžā, Aļaskā, pazīstama ar to, ka jau kopš 1884. gada neviens pats nigers nebija varējis paņemt šito banku. Andergraunda aprindās bija izsludināts bonuss - puskaraļvalsts un princese par sievu tam, kurš paņems šito banku un noliks uz lāpstiņām. "Karaļvalsts" tajos laikos bija vnk izcila viskija darītava, kas pamatā darbojās Tenesī. Bet Princese... Princese bija kaut kāda mauķele, pēc kuras vaibstiem un līdzības tālajā Eiropā kādā mazā vasaļvalstī pēc daudziem daudziem gadiem kāds radīs modes un stila ikonu, kuru apbrīnos miljoni un iekāros miljardi un kuru sauks Lēdija Gaga.

Bļe, es te novirzījos no tēmas. Savācamies! Lasītāj, arī tev ir pienākums nezaudēt Modri.

Skaidrīte. Skaidrīte bija mūsu varoņu (tb manis un žiguļa) Vegasā no rensteles savāktā kurtizāne, ar kuru mēs kopā taisījāmies piedrāzt sabiedrību un paņemt "Visu banku".

Skaidrīte runāja amerikāniski ar vieglu latgaļu piesitienu, bet tas mums netraucēja, es pamatā visu sapratu, es no lūpām visu lasu.

Lūk, atgriežoties pie notikumiem notikumu secībā, man ar skumjām jāteica, ka Vegasā no renstelēm savāktie izsūtāmie zēni nekam nederēja, es viņus izsēdināju no žiguļa jau kaut kur Kanādas pierobežā, jo viņi visu laiku muldēja kaut ko par konfederāciju un nigeru plantācijām, turklāt izdzēra man visu viskiju. Godavārds, neatceros, no kurienes bij tas viskijs.

Toties Vankūveras mežos mēs satikām tādus mežiniekus! Īstus čigānus, kas pa dienām mija zirgus, bet pa naktīm trieca ungāru vīnu un dziedāja "Baila Maria". Atvečaju, visu nakti šito dziesmu, gandrīz jau trīsreiz pavedināja mūsu varoņa Vegasā no rensteles savākto kurtizāni Skaidrīti.

Kamēr es šo rakstu, man te aiz muguras trinas nepacietīgs žigulis, lūr man pār plecu un dīc "nu, uzraksti kaut ko par maniem piedzīvojumiem ar mežonīgajiem mustangiem". Lai iet!, teicu es.

Tātad, mēs jau bijām pārbraukuši kanādiešu robežai, bijām jau izmetuši vilkiem un lāčiem notiesāšanai sasodītos viskija dzērājus Vegasas izsūtāmos zēnus, bet vēl nebijām satikuši Bailu Mēriju apdziedošos čigānus, kad kādā prērijā satikām mustangu baru. Izbiedējām. Viņi tur barojās, kad uzradāmies mēs. Uh, kā mūsu žigulītis iegavilējās! Kā šis uz vienu pusi, mustangi pašķīst pa malām, kā šis uz otru pusi, mustangi vispār autā — kā tā var, kaut kāds Austrumeiropas žigulis tagad gaiņās mūsu mustangus: "мы поедем к ебеням" un tagad izaicina mūsu žigulīti uz skriešanos.

Mūsu žigulis nav vakarējais. Kā jau teicu, viņam piedrāzt vakarējo sabiedrību, bet mēs te tagad saīsināsim leģendas izklāstu, pietiks ar to, ka - pif paf - un mustangi pārģērbjas koka mētelīšos.

Ai, es liekvārdību stāstu. Patiesībā stāsts bija par pusi īsāks, ceļa apstākļi lieliski un mēs no Vegasas līdz Ankoridžai nobraucām trijās dienās. Un banku nepaņēmām. Kaut kādi kazaki razboiņiki jau bija bijuši priekšā un visu banku nolikuši uz ausīm. Bet, kā tālredzīgi norādīja jau biedrs Ņikuļins, а нам все pавно. Galvenais ir ceļš.

Noslēgumā es vēlos veltīt dziesmu mammai un pazudušajam sunim. Es nesaprotu, jau trīsdesmit gadi pagājuši un tas suns vēl nav atradies.

Tā, tagad es te pārlasīšu un padomāšu, vai sabiedrības un žiguļa aspekts ir apskatīts pietiekami detalizēti, bet, no otras puses, skrūvējiet jūs! SKRŪVĒJIET! JŪS!


--------
Ieraksta tapšanā piedalījās 2007. gada Egri Merlot, Jūtūbes pleiliste un izdomātas atmiņas par dzīvi Amerikas rietumos "viduslaikos".