Džins un Zelta zivtiņa.

Džins un Zelta zivtiņa.

Reiz dzīvoja divas princeses – Ingeborga un Dagmāra – un katrai bija pa Zelta zivtiņai. Viņas zināja viena par otru, bet dzīvoja dažādās karaļvalstīs ar saviem prinčiem un nedomāja viena par otru neko labu. Dažkārt viņas tikās gadatirgos un ballēs, bet siltas jūtas viņu starpā netika izveidojušās.
Ritēja dienas un mēneši, līdz princeses Ingeborgas pils dārzā iepeldēja melni padebeši, sacēlās vētra un aiznesa viņas princi aiz trejdeviņām jūrām uz tālum tālu karaļvalsti, kur viņš pēc kāda laika atrada sev citu princesi, bet ne par to ir stāsts.
Neilgi pēc liktenīgās vētras, abas princeses nejauši satikās un nolēma kopīgi ko uzsākt. Jautrākai laika pavadīšanai princeses izsauca džinu. Džins viņas apveltīja ar īpašu savstarpēju sirsnību, atdarīja viņu acis un sirdis savstarpējai sapratnei un izgaisa. Tad viņas nolēma izsaukt vēl kādu džinu. Laiks skrēja nemanot un arī otrs džins izgaisa, un trešais, un ceturtais, visi aiz sevis atstādami aizvien vairāk atvērtu draudzības portālu. Princeses džinu kompānijā bija tik ļoti iepatikušās viena otrai, ka izšķīrās par kādu īpašu soli draudzības nostiprināšanai – viņas atklāja viena otrai savu Zelta zivtiņu vārdus. Zelta zivtiņas viņām bija īpašas – ja tām nosauca citus Zelta zivtiņu vārdus, tās acu mirklī ļāva to īpašniecēm (un īpašniekiem) sarunāties, pat atrodoties simtiem jūdžu vienam no otra. Tā pat zivtiņas prata čukstēt viena otrai savu īpašnieku slepenās ziņas.
Īpašā diena pārvērtās rāmā novakarē, abu princešu feniņi bija notērēti džinu izsaukšanai, atvadīties vēl negribējās un džinu kompānija abām jaunuvēm bija gaužām tīkama. Būdamas iepriekšējo džinu iedvesmotas un apgarotas, abas princeses nolēma doties uz netālu karaļvalsti pie prinča Armanda, kuram pēc Talmūda bija nolikta vārda godināšanas diena. Tur vajadzēja norisēt pieklājīgām dzīrēm ar džiniem un citām ēteriskām būtnēm.
Ceļš nebija ne viegls, ne grūts, netālā karaļvalsts tika sasniegta ātri – taču galamērķī ceļotājas gaidīja nepatīkamas ziņas. Nabaga princi bija nobūrusi ļaunā ragana Slimība un dzīres bija atliktas. Tas vēl nebija pasaules gals, jo slimais princis nebūt nebija skops, dāsni apveltīja princeses ar feniņiem džinu algošanai un laipni ļāva dzīrot par savu vārdu tur pat karaliskajos apartamentos...
Diena strauji tuvojās beigām, abas princeses bija galīgā džinu burvestību varā. Ieradās arī princeses Dagmāras princis (kurš bija nedaudz noskaities par abu dāmu vaļībām ar džiniem), drīz vien sāka tuvoties nakts un saviesīgais vakars bija jābeidz. Viesi posās mājās – kāds apāva savus septiņjūdžu zābakus, kāds lēca Pegaza mugurā, kāds devās uz zelta pajūgu... Princeses devās uz lidojošo paklāju, apskurbušas un pārlieku jautras, no laimes un priekiem streipuļodamas, un tad Dagmāras prinča pacietības mērs bija pilns, viņš nolēma abas negauses sodīt un likt tām uz savu karaļvalsti doties kājām, neļaudams uzkāpt uz lidojošā paklāja klāja. Lieki piebilst, ka jaunuvēm tas nebija nekāds īsts sods, jo viņu starpā bija dzimusi DRAUDZĪBA un draudzībai sava mūža laikā jāpārvar daudz baisākas lietas par ceļošanu no vienas karaļvalsts uz otru, tipinot pa bīstamiem lielceļiem mazās princešu kurpītēs tērptām mazām princešu kājiņām.

</lj>

Veltījums drAUdzībai.