Раз, два, четыре, пять, Я пишу хуйню опять.
Slaviks bij puisis no Tunguskas ārēm,
Lai gudrs nebija, bet spēka pārpārēm.
Atnāca brīdis – māja kļuva par mazu,
Vei, ej pasaulē, un liec mierā to kazu!
Atgriezies, kad būsi par cilvēku tapis,
Kad nebūsi dulns kā trejdurvju skapis!
Ārdījās Slaviks pa Krievzemi sirmo,
Palaizdams garām Kongresu pirmo.
Ēvelē galīgā nonāca malā,
Elsdams un lamādams novāca gaļā
Slaucējas, brigadierus, da Staļinu pašu,
Es tagad stūrēšu, i nafig to Jašu!
Sacīja orgkoms, sacīja minzdrav,
!Slavik, padla, cilvēka tevī nav...