29. · februāris

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Haruki Murakami - Norvēģu koks
Nodziedājusi visas sev zināmās dziesmas, viņa sāka dziedāt kādu dziesmu, kuru teicās pati sarakstījusi: 

"Es gribētu Tev uzvārīt ēdienu, 
Taču man nav katla. 
Es gribētu Tev uzadīt šalli, 
Taču man nav dzijas. 
Es gribētu tev uzrakstīt dzejoli, 
Taču man nav spalvas."

- Tā saucas "Man nav nekā", - viņa paziņoja. Gan vārdi, gan mūzika tajos bija taisni briesmīgi.
* * *
Peter Watts, Blindsight
“Evolution has no foresight. Complex machinery develops its own agendas. Brains — cheat. Feedback loops evolve to promote stable heartbeats and then stumble upon the temptation of rhythm and music. The rush evoked by fractal imagery, the algorithms used for habitat selection, metastasize into art. Thrills that once had to be earned in increments of fitness can now be had from pointless introspection. Aesthetics rise unbidden from a trillion dopamine receptors, and the system moves beyond modeling the organism. It begins to model the very process of modeling. It consumes evermore computational resources, bogs itself down with endless recursion and irrelevant simulations. Like the parasitic DNA that accretes in every natural genome, it persists and proliferates and produces nothing but itself. Metaprocesses bloom like cancer, and awaken, and call themselves I.”
* * *
Kurts Vonnegūts "Čempionu brokastis"
Biju pārliecināts: Beatrise Kīdslera ar citiem vecmodīgiem stāstniekiem iedveš cilvēkiem pārliecību, ka dzīvē ir galvenie varoņi, negalvenie varoņi, svarīgi sīkumi, nesvarīgi sīkumi, mācība, kas jāsaņem, pārbaude, kas jāiztur, un sākums, vidus un beigas.
* * *
No Jaunā Rīgas teātra izrādes "Vigīlija. Sapnis par nomodu"
"Jaunajā gadā apņemties kļūt labākam ir tas pats, kas apņemties kļūt garākam."
* * *
Emanuēla Arsāna "Grūtā misija"
-Vai jūs mīlat savu vīru?
-Ļoti.Patiesībā es mīlu tikai viņu.
-Jūs tomēr viņu krāpjat...
-Krāpt nozīmē, kāda cita dēļ viņu vairs nemīlēt, vairs nepiedāvāt viņam papildus nozīmību, kas viņu dara vienreizēju pārējo vidū. Nesniegt viņam mīlestību, kas ar katru tikšanās reizi kļūst arvien bagātāka. Uzticība vispārpieņemtajā nozīmē-tas ir veids, kā novest mīļoto līdz aprobežotībai.
* * *
"Lord Arthur Savile's Crime", Oscar Wilde
"Actors are so fortunate. They can choose whether they will appear in tragedy or in comedy, whether they will suffer or make merry, laugh or shed tears. But in real life it is different. Most women and men are forced to perform parts for which they have no qualifications. Our Guildernsterns play Hamlet for us, and our Hamlets have to jest like Prince Hal. The world is a stage, but the play is badly cast."
* * *
Kolins Vilsons - ''apziņas parazīti''
''''Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks,'' sacija Aristotelis izteikdams vienus no vislielākajiem meliem cilvēces vēsturē. Jo ikvienam cilvēkam ir vairāk kopīga ar kalniem vai zvaigznēm nekā ar citiem cilvēkiem.''
* * *
Pūka dao
"Ja tu vēlies būt vesels, atpūties un apmierināts ar dzīvi vienkārši vēro." (Hofs "Pūka dao")
Garastāvoklis::
good good
* * *
«Ēd. Lūdzies. Mīli.» by Elizabete Gilberta

„Atkarība raksturo katru mīlas stāstu, kam pamatā ir neprātīga kaislība. Viss sākas ar to, ka dievināšanas objekts sniedz reibinošu, halucinogēnu devu kaut kā tāda, par ko jūs nemūžam nebūtu uzdrošinājies teikt, ka pēc tā kārojat, - sava veida emocionālu dubultnarkotiku, kas sastāv no apdullinošas mīlas un bangojoša uzbudinājuma. Drīz vien jau jūs ar katram narkomānam raksturīgajām slāpēm un apmātību sākat pieprasīt šo kvēlo uzmanību. Kad narkotiskā viela kavējas, jūs tūdaļ kļūstat slims, traks un iztukšots (nemaz neminot aizvainojumu pret piegādātāju, kurš pats pamudinājis jūs uz šo atkarību, bet tagad atsakās izsniegt labo vielu – par spīti tam, ka jūs zināt: viņš to kaut kur slēpj, sasodīts, jo viņš taču agrāk deva jums to par brīvu). Nākamajā stadijā atkarīgo jau var sastapt izkāmējušu un drebošu tupam kaktā, gatavu pārdot savu dvēseli vai aplaupīt kaimiņus, lai tikai vēl vienu reizi dabūtu šo vielu. Pa to laiku apjūsmas objekts pamazām sāk just pret jums riebumu. Viņš raugās tā, it kā jūs nepazītu, ne vairs kā uz būtni, kuru reiz tik kaisli mīlējis. Ironiski ir tas,  ka jūs pat nevarat viņam to pārmest. Palūkojaties vien uz sevi. Jūs esat kļuvis par nožēlojamu nelaimes čupiņu, līdz nepazīšanai pārvērties pat paša acīs.

Te nu tas ir. Jūs esat sasniedzis apmātības galējo robežu – savas personības pilnīgu un nesaudzīgi degradāciju.”

* * *
Edvins Gilberts "Dzimtais akmens"
"Ārsti savas kļūdas apbeda, arhitekti - apdēsta ar efejām."
* * *
Francs Kafka "Pils"
"Un tad vēl viņa gan ir jaunāka, bet no tā viņas ārienē nav ne miņas, viņa izskatās kā tās sievietes bez vecuma, kuras gan tikpat kā nenoveco, bet arī gandrīz nekad īstenībā nav bijušas jaunas. "
* * *
Nora Ikstena "Amour Fou"
Vaina ir manī. Es esmu nesavaldīga, histēriska, esmu aizdomīga un greizsirdīga, es esmu varbūt pat traka.
* * *
A. Čehovs "Stāsti"
[..]; mani mocīja neapmierinātība ar sevi pašu, bija žēl savas dzīves, kas aiziet ātri un neinteresanti, un es vienmēr domāju, ck labi būtu izraut no savām krūtīm sirdi, kas man kļuvusi tik smaga.

***

Simtiem verstu tuksnesīgas, vienmuļas, izdegušas stepes nevar radīt tādu grūtsirdību kā viens pats cilvēks, kad viņš sēž, runā un nav zināms, kad aizies.

***

Viss prāts, visa dvēseles enerģija aiziet, lai apmierinātu īslaicīgas, pārejošas vajadzības.

* * *
Karls Juhans Valgrēns "Spēlmaņa Rubašova liktenīgais līgums"
"Cīņas griba ir griba dzīvot, un griba dzīvot ir arī izdzīvošana. Paraugieties uz dzīvniekiem! Stiprākais bars padzen vājāko, un siprākais barā kļūst par vadoni. Indivīds, kas necīnās, iet bojā. Arī tā tauta, kura pastāvīgi necīnās, ir lemta bojāejai. Tādēļ, saka vadonis, cilvēkiem ir jācīnās, pastāvīgi jācīnās, pat jāveltī cīņai visa dzīve - jādzīvo un jāmirst lietas labad. Tā vismaz es to saprotu."
* * *
Jaroslavs Hašeks "Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā" II grāmata
"Karā ir ļoti svarīgi prast sistemātiski un pakāpeniski notrulināt kareivju jūtas un iemācīt viņus pārtikt no cerībām.
Ja parasto cilvēku, amatnieku vai sīktirgotāju, atrautu no ģimenes, no viņa nodarbošanās vai parastā dzīves veida, tāpat kā puikas izvelk strazdēnus no būrīšiem, un aizsūtītu nekavējoties uz fronti, kur tas pēc divdesmit četrām stundām sastaptos ar ienaidnieku, tad varētu gadīties, ka vienā jaukā rītā puse armijas karātos sila priedēs vai plūmēs gar ceļamlām. Kareivji pakārtos aiz izmisuma, jo nespētu izturēt tik straujas un krasas pārmaiņas.
Tāpēc jārīkojas pakāpeniski, aizvien palielinot devu, (..).
Vispirms kazarmu netīrība un virsnieku rupjības, slikta izturēšanās, maskēta ar neīstu gādību, pretīgs uzturs, atbaidošas guļvietas, tad sablīvēšana smirdošos vagonos, pārgājienu mocības un grūtības un katru dienu cerība, ka rīt viss beigsies, ka varbūt iztiks bez kaujas un tāpēc ne ar vienu nekas ļauns nenotiks.
Cerība, ka rīt viss beigsies, neļauj kareivim sacelties vai padarīt sev galu; tas, ka dzīve kļūst arvien lopiskāka un pārvēršas ellē, atņem kareivim bailes no nāves un padara viņu vienaldzīgu pret briesmām."
* * *
Alesandro Bariko "Bez asinīm"
Un viņa domāja: lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos - atgriezties tai ellē, kas mūs ir radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. Viņa mēģināja minēt, kur gan radusies šī absurdā uzticība šausmīgajam, taču atklāja, ka atbildi nezina. Viņa saprata vienīgi to, ka nav nekā spēcīgāka par šo instinktu - atgriezties tur, kur mūs ir salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši tik maiga. Un bez asinīm.
* * *
Hermanis Hese ''Stepes Vilks''
"-Šī nežēlība būtībā nemaz nav nežēlība.Viduslaiku cilvēkam viss mūsdienu dzīves veids liktos ne vien nežēlīgs, bet arī līdz pretīgumam barbarisks. Katram laikmetam, katrai kultūrai, katram paražu un tradīciju kopumam ir sava struktūra, savs- tai piederīgais maigums un skarbums, skaistums un nežēlīgums, katrs zināmas ciešanas uzskata par pašsaprotamām, pacietīgi samierinās ar zināmu ļaunumu. Par īstām mokām, par elli cilvēka dzīve kļūst tikai divu laikmetu, divu kultūru un reliģiju sadures punktā. Antīkās pasaules cilvēks, spiests dzīvot viduslaiku gaisotnē, ātri vien nosmaktu, tāpat kā nosmaktu mežonis mūsu civilizācijas lokā. Pastāv laika posmi, kad vesela paaudze tiktāl tiek ierauta divu laikmetu, divu dzīves veidu sadursmē, ka tai zūd jebkurš dabiskums, jebkura morāle, drošības apziņa un nevainība. Protams,ne visi to izjūt vienlīdz stipri. Tāds cilvēks kā Nīče izcieta mūsdienu postu priekšlaikus, vairāk nekā veselu paaudzi agrāk par citiem, un to, ko viņš pārcieta viens un nesaprasts, šodien cieš tūkstoši."
* * *
Haruki Murakami "Uz dienvidiem no robežas,uz rietumiem no saules."
"Es nezināju, ka cilvēks jau ar pašu savas eksistences faktu spēj ievainot otru cilvēku tā, ka šis otrs cilvēks vairs nav glābjams."
* * *
Karls Juhans Valgrēns "Spēlmaņa Rubašova liktenīgais līgums"
"Viņi sēdēja pagrabā, altāra priekšā, uz kura atradās divas melnas sveces un kvēpināmais trauks, kas izplatīja segliņa un kampara smaržu. Tikai pēc saules rieta viņi nedaudz pamielojās ar dievmaizītēm un asinsdesu, kurai pievienotas garšvielas, taču bez sāls. Rituāls paredzēja, lai ik pārdienas viņi vakaros piedzertos ar sarkanvīnu, kas nostādināts uz piecām melno magoņu ziedkopām un piecām uncēm pulverī saberztu kaņepju sēkliņu. Pēc tam vīnam jābūt izkāstam caur īpašu dvieli, ko audusi prostitūta. Tā aizritēja dienas - tumsā un dzērumā..."

""Tā ir tīrā bērnu spēle" viņš ieteicās, "salīdziājumā ar to, kas nepieciešams citu rituālu veikšanai, piemēram: tāda kaķa galva, kurš piecas dienas barojies ar cilvēka gaļu; sveces, izlietas no nedzimušu bērnu taukiem, vai atslēgaskauls no sava tēva slepkavas, turklāt vēl divreizēja bigāmista. Taču šādu relikviju spēku kompensē maģiskais zobens un riekstkoka dakša...""

* * *
Makss Frišs "Štillers"
* Mēs braucām ar tādu ātrumu, kādu vien varējām izspiest no mūsu džipa, un turklāt ne bez tās svinīgās apziņas, ka mūsu acis pilnīgi noteikti ir vienīgās, kuras to visu redz; bez tām, bez mūsu mirstīga cilvēka acīm, kuras brauca pa šo tuksnesi, nebūtu nekādas saules, tikai milzīgs daudzums aklas enerģijas, bez tām nebūtu mēness; nebūtu nekādas zemes, vispār nekādas pasaules, nekādas apziņas par visumu.


* Puvumam piemīt kaut kas dēmonisks, kaut kas līdzīgs lāstam, kurš visu, kas varētu ziedēt un smaržot, pārvērš smakā, trūdos un puvekļos.

* Visu var stāstīt, tikai ne savu patieso dzīvi; šī neiespējamība ir tā, kas mūs spiež palikt tādiem, kādus redz un attēlo mūsu biedri, viņi, kas apgalvo, ka mani nepazīst, viņi, kas uzdodas par maniem draugiem un nekad neļauj man mainīties, un ikvienu brīnumu (Tas, ko es nevaru izstāstīt, neizsakāmo, tas, ko es nevaru pierādīt) padara par neiespējamu, - tikai lai varētu pateikt: - Es pazīstu tevi.

* ...pašnāvība ir ilūzija. Tas nozīmē: lidot un būt pārliecībā, ka tieši tukšums mani nes, tātad lēciens bez spārniem, vienkārši lēciens nekurienē, nekad nedzīvotā dzīvē, garām palaistā pārkāpumā, tukšumā kā vienīgajā īstenībā eksistējošajā, kas man pieder, kas var mani nest.

* * *

Previous