Un viņa domāja: lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos - atgriezties tai ellē, kas mūs ir radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. Viņa mēģināja minēt, kur gan radusies šī absurdā uzticība šausmīgajam, taču atklāja, ka atbildi nezina. Viņa saprata vienīgi to, ka nav nekā spēcīgāka par šo instinktu - atgriezties tur, kur mūs ir salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši tik maiga. Un bez asinīm.