29. · februāris

* Mēs braucām ar tādu ātrumu, kādu vien varējām izspiest no mūsu džipa, un turklāt ne bez tās svinīgās apziņas, ka mūsu acis pilnīgi noteikti ir vienīgās, kuras to visu redz; bez tām, bez mūsu mirstīga cilvēka acīm, kuras brauca pa šo tuksnesi, nebūtu nekādas saules, tikai milzīgs daudzums aklas enerģijas, bez tām nebūtu mēness; nebūtu nekādas zemes, vispār nekādas pasaules, nekādas apziņas par visumu.

* Puvumam piemīt kaut kas dēmonisks, kaut kas līdzīgs lāstam, kurš visu, kas varētu ziedēt un smaržot, pārvērš smakā, trūdos un puvekļos.

* Visu var stāstīt, tikai ne savu patieso dzīvi; šī neiespējamība ir tā, kas mūs spiež palikt tādiem, kādus redz un attēlo mūsu biedri, viņi, kas apgalvo, ka mani nepazīst, viņi, kas uzdodas par maniem draugiem un nekad neļauj man mainīties, un ikvienu brīnumu (Tas, ko es nevaru izstāstīt, neizsakāmo, tas, ko es nevaru pierādīt) padara par neiespējamu, - tikai lai varētu pateikt: - Es pazīstu tevi.

* ...pašnāvība ir ilūzija. Tas nozīmē: lidot un būt pārliecībā, ka tieši tukšums mani nes, tātad lēciens bez spārniem, vienkārši lēciens nekurienē, nekad nedzīvotā dzīvē, garām palaistā pārkāpumā, tukšumā kā vienīgajā īstenībā eksistējošajā, kas man pieder, kas var mani nest.