29. · februāris

„Atkarība raksturo katru mīlas stāstu, kam pamatā ir neprātīga kaislība. Viss sākas ar to, ka dievināšanas objekts sniedz reibinošu, halucinogēnu devu kaut kā tāda, par ko jūs nemūžam nebūtu uzdrošinājies teikt, ka pēc tā kārojat, - sava veida emocionālu dubultnarkotiku, kas sastāv no apdullinošas mīlas un bangojoša uzbudinājuma. Drīz vien jau jūs ar katram narkomānam raksturīgajām slāpēm un apmātību sākat pieprasīt šo kvēlo uzmanību. Kad narkotiskā viela kavējas, jūs tūdaļ kļūstat slims, traks un iztukšots (nemaz neminot aizvainojumu pret piegādātāju, kurš pats pamudinājis jūs uz šo atkarību, bet tagad atsakās izsniegt labo vielu – par spīti tam, ka jūs zināt: viņš to kaut kur slēpj, sasodīts, jo viņš taču agrāk deva jums to par brīvu). Nākamajā stadijā atkarīgo jau var sastapt izkāmējušu un drebošu tupam kaktā, gatavu pārdot savu dvēseli vai aplaupīt kaimiņus, lai tikai vēl vienu reizi dabūtu šo vielu. Pa to laiku apjūsmas objekts pamazām sāk just pret jums riebumu. Viņš raugās tā, it kā jūs nepazītu, ne vairs kā uz būtni, kuru reiz tik kaisli mīlējis. Ironiski ir tas,  ka jūs pat nevarat viņam to pārmest. Palūkojaties vien uz sevi. Jūs esat kļuvis par nožēlojamu nelaimes čupiņu, līdz nepazīšanai pārvērties pat paša acīs.

Te nu tas ir. Jūs esat sasniedzis apmātības galējo robežu – savas personības pilnīgu un nesaudzīgi degradāciju.”