vienkāršība

Aizgāju prom no "jā". Mūsu attiecībās druscīt krīze.
"Jā"izdara- ups, neizdarīju.
"Jā"satiekas- ai, kaut kad vēlāk.
"Jā"izlasa- nu jā, jā, tikai tagad nav laika.
"Jā"izmazgā- nee, neizmazgāju,
u.tml.
Iekšēji mazliet skumji par pašas mainīgajām nostājām, pat vēl vairāk gribas noslēgties, lai nepēta, lai neiesaka ko citu, lai nekritizē un nesabar, lai nemoralizē. Jo tas, ko pēdējā laikā apjaušu (nē, īstenībā, jau sen domāju), ka no kritikas jau tāpat neizsprukt, tā ir moderna padarīšana un ar katru gadu top arvien modernāka, tāpat kā pretstatā tai laiskums. Bet es tipinu prom no izsaukuma zīmēm pavēles izteiksmēs. Paldies, varbūt patiesi, bet gandējoši. Un zinu, ka iespējas pastāv, tās nav metamas zemē tāpēc, ka mani pie zemes spiež.
Tā. Bet man tomēr skumji.
Tātad jāiet vēlreiz un vēlreiz apdomāties.

Pēdējā laika favorīts Nr.1 pēc garajām darba/mācību dienām:
Дефективный детектив (Monk).
Amizants, vienkāršs, ne agresīvs, ne šausmīgs. Gan pasmieties, gan atbrīvoties no spriedzes, gan arī izbēgt no salkanībām. Kā labs franču kino, tikai šis laikam amerikāņu vai kaut kas uz to pusi.

Tad nu tā.
Nekad iepriekš nebiju kritusi uz blogiem, man tas likās kaut kas pārāk moderns, manam prātiņam par tālu. Bet nesen, pasniedzēja, kura skandēja patriotisku Ojāra Vācieša dzejoli, lika aizdomāties, vai patiešām tas ir tas, ko vajadzētu pirmkārt uzsvērt, vai es vienīgā uzskatu, ka ir vēl daudzi citi interesanti temati dzejā... un devos pameklēt plašajos interneta laukos. Izrādās, ir vairāki blogeri, kas ilgstoši apraksta savus ikdienišķos piedzīvojumus un tostarp arī grāmatu lasīšanas un filmu skatīšanas pieredzi. Palika interesanti. Te būs daži:
http://puuche.wordpress.com/
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/
http://mosties.org/
Vēl kāds jauks, bet šobrīd neaktīvs pasākums: http://msmarii.wordpress.com/
ja kāds vēlas padalīties ar savu pieredzi blogu pētīšanā, priecāšos, laipni lūgti!

Jo sarežģītākas lietas jāmēģina,
jo vairāk vēlos pie vienkāršības. Tāpēc, ka svarīgums iluzors, nav neaizstājamā un par to rūpēties bez gala ir nomācoši, paliek pāri kaut kāds nervozs laikmetīgums. Protams, pēc tam ir jauki uzklikšķināt pieklājīgu CV, parādīt- nu jā, izturēju. Bet tas nešķiet tik zīmīgi, ja nākas ilgpilni lūkoties apkopēju darbībās ar slotu un lupatu, pēc kurām seko darba dienas noslēgums, tā- vienkārši. Pēc tam varētu nodoties savām interesēm nevis sēdēt un ... Protams, tās ir dīvainības, kas piemīt ikvienam, tas ir arī pašlepnums, ka nu man nevajag. Tomēr tas, ko nākas manīt nu jau liek šaubīties kopumā. Kam gan šis stress? Prestižs kaut kāds, atalgojums vai? Tikmēr nesaņemoties normālai komunikācijai, nesaņemoties iziešanai uz tuvējo veikalu, jo viss ir tik tālu.

Jaunais 2011. pēc pusgada.
Darbu un mācību lielajā ritenī iegriezta, īsti lāgā nezinu, kas apkārt un, vai pati vēl dzīva.

Ja varētu par kaut ko rakstīt Māksla
ar lielo burtu vai kaut ko tamlīdzīgi, apcerīgi, vienlaikus bijīgi, tad tagad- Laiks. Redz kā ir, ja nav laika, nav cibiņa, nav draudzenes, nav pat meitas vai mammas. Nesanāk laika ar pilnu atdevi un liekas, ka griesti iebruks no tā vēl tik un tā neuzspētā izdarīt smaguma. Nesanāk pievērsties arī savai veselībai un no ikgadējās veselības pārbaudes jābīstas. Bet, ka tā var būt ilgāku laiku, to pieredzu tagad. Un nezinu, vai pēc gada vēl pazīšu sevi, vai kāds pazīs mani, jo nav jau tās, ko varētu pasaukt maliņā pārmīt kādu vārdu vai tās, kurai var pajautāt un saņemt atbildi. Laiks ar milzu entuziasmu zūd, tas nav apturams savā zudībā, es nezinu, ne tam astes, ne snuķa, ne kādas saitītes, ne pat garaiņa, kurā sentimentāli gremdēties un elpot tvaiku. Teiktu, Laiks, nav tevis, nemanāms, nesazīmējams. Un te ir tas, ka pat smagumam, pat smeldzei neatliek. Sākas tāda kā skaita nojukšana. Cik reižu potītēs sāpes no klīšanas, plecā sārtas švīkas, sirds mazie palēcieni no šķīstošā melnuma, māgas smagums no mājās ziestajām sviestmaizēm un aiz skausta iemitinājušās tirpas, jo kaut kur gaiņāju savu ego un pašlepnumu, lai nekliegtu, ka dodiet, ka pieprasu Laiku. Tam tāpat nebūs tādas garšas mutē. Jo savai veselībai un tuvajiem Laikam jābūt, bet nav. Tad kā vēl pieprasīt kaut ko un pie tam sev. Līdz zināmam brīdim šķiet jānoiet. Un tad vai varbūt jau tagad, pazīlēt, sajuks, nesajuks, sajuks, nesajuks viss. Kas to lai zina. Nekas, Laika nav. Kad kaut kas, tad arī.

Kārtojot plauktu,
uzdūros, satrūkos un nu sāku lasīt vairāk:
"Man patīk cilvēki, kamēr es viņus nepazīstu tuvāk. Kad vairāk iepazīstu, parādās viņu nagi, zināma plēsība, zināma rijība. Tāpēc es labāk turos tālāk no cilvēkiem." (M. Zīverts "Par sevi")
Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas ir, stuvināties un tad sākt izteikt nepatiku, pamācības, darīt to uzstājīgi un vienlaikus prasīt vēl vairāk uzmanību. Manā prātā nesavienojamas lietas- brīva izturēšanās un aizrādījumu izteikšana. Bet viss vēl vairāk samudžinās tad, kad pati sāku norādīt, kaut ko pamatot. Tagad arvien biežāk sanāk lavierēt starp dažādībām. Mācos neizteikt viedokli, ja, redzu, apkārtējos tas kaitina. Kam gan šīs emocijas. Tās neko jaunu nerada. Aizkaitinājums gandē. Bet varbūt tā ir manis pašas drāma. Un attālinos no cilvēkiem, ja, redzu, iepriecinājumu kādam sagādā pats process- strīdīgums. Tas šķiet bezjēdzīgs, lieks enerģijas petēriņš, bet, ja kādam patīk, es vienkārši attālinos un eju kaut kur viena, savā nodabā.