vienkāršība

Somu režisors Aki Kaurismaki, filma Gaismas krēslā.
Iekšēji sajūtos līdzīgi- viena pašas ilūzijās, apkārtējiem neko nevēloties pierādīt.
Tikai ārēji pakļaujos sabiedrībā pieņemtajam- pieklājībai (kaut tēlotai), sarunām (pat, ja tās kaut kā nebūt jāuztur), tam, ka vārdu uzbrukumi jāatvaira, lai parādītu savu taisnību (jo tas taču normāli, apliecināšanās).

Ja meklēju dialogu,
tad nodibinās acu kontakti un sākas patikšanas, pašai par izbrīnu. Varbūt pat izdodas šo to prezentēt. Bet, tikai līdz brīdim, kad atkal izrādu, ka visas manas dzīves uztveres pamatā ir milzu pesimisms un būtībā esmu savrups cilvēks.
Šovakar, sēžot kādā koncertā, klusām birdināju asaras, vienubrīd likās, ka būs jāatvainojas un jāiet iekrampēties tualetē, bet savācos. Jutu tikai, ka nevaru izturēt daudz biedrošanos, prasīgumu, citu un savas dīvainības vienkop, egoistiski gribas laiku vienīgi sev- pa tumsu iet projām, raust kaudzē papīrus un rakstīt kārtējoreiz līdz pirkstu sūrstēšanai...

Pat, ja tā ir griba pēc saturīguma.
Manī nebeidzas attapšana, cik daudz uzjundī "es gribu". Un gandrīz vienmēr tas kādu saskumdina. Arī es pa laikam skumstu cita gribas dēļ. Un tas nenotiek neapzināti, tas ir tieši tikpat apzināti, kā vēlme notiesāt maltītes ik dienas nevis tikai ik pārdienas vai mēnesī reizi. Un "es gribu" acīmredzot nemazinās nedz ar gadiem, nedz ar pieredzēto, ieplānoto un sadomāto. Bet, ja apzināšanās nelīdz mazināt vai kaut kā pārveidot "es gribu", tad, vai kaut kas palīdzēs?

Espreso stāsti, A.M.Smits.
Reiz sacīju, ka varētu sarakstīt tādus kafijas stāstus. Tādas sajūtas. Tik ļoti spilgtas- labi, ka var paņemt pauzi. Protams, tas tā arī palika dažos vārdos. Tad kaut kas līdzīgs un īpatnējs uzrunāja grāmatā ar nosaukumu Lapsiņas sapņi, autore A. Mehtele.
Un, nu lūk, šodien arī kāds ir domājis ko līdzīgu. Laikam mūsdienu autors. Nav svarīgi, kurā valstī mītošs, nav pat svarīgi, vai patiks. Uz brīdi interesanti. Un es arvien vairāk attopos brīžu pakājē. Jo tādas lielās patikšanas, nepatikšanas, patiesības, nepatiesības man nenotiek. Ir tieši tik daudz brīžu, lai redzētu dažādo. Brīdī, kad mēģinu nosaukt vārdā, ir jau nākamais brīdis.
Un tā tas paliek tikai dažos vārdos. Tāpēc sevī dzeja. Tāpēc tikai mazliet.

Vientulība tīmeklī, Janušs Leons Višņevskis.
Pagaidām filma. Rīt varbūt grāmata. Tā būs vientulības tēma, kas uzrunāja. Domu vientulības brīži. Domās. Kad apkārt trokšņi. Bet tie izrādās cēloņi vientulībai. Bet tās ir arī egoistiskas sajūtas, ņemšanās ap sevi. Par šo vēl jādomā.

Jā, vēlmes ir dzīve. Vien jāatzīst, ka, lai rakstītu, vajag laiku sev un, ja laiks jāpavada starp cilvēkiem, te darbā, te mājās, tad tas ir nieks, bet iespaidīgs un savukārt uz papīra nekas ne tuvu kam labam netop. Nezinu, kā ļaudis to iespēj. Tad man pat rodas jautājums, ko gribētu pavaicāt- kā vispār iespējams darboties radoši, vienlaikus veltot sevi vēl daudzkam?

Noskatījos filmu ACCIDENTS HAPPEN,
paraudāju un, jāsaka, filma uzrunāja, tajā faktiski izpalika frāžainība, nebija uzmundrinošu tekstu un tomēr bija fiziski sajūtams- tā ir dzīve un nevar noikumus tulkot viennozīmīgi, lai gan iespaidi mēdz būt mānīgi.