 | |
|
Jā, vēlmes ir dzīve. Vien jāatzīst, ka, lai rakstītu, vajag laiku sev un, ja laiks jāpavada starp cilvēkiem, te darbā, te mājās, tad tas ir nieks, bet iespaidīgs un savukārt uz papīra nekas ne tuvu kam labam netop. Nezinu, kā ļaudis to iespēj. Tad man pat rodas jautājums, ko gribētu pavaicāt- kā vispār iespējams darboties radoši, vienlaikus veltot sevi vēl daudzkam? |
|
| |
On 23. Augusts 2010, 21:04, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} eclectique commented:Mans tēvs ir gleznotājs,nu un godīgi sakot,skatoties uz viņu šķiet,ka darboties radoši un būt produktīvam/pilnvērtīgam ikdienas dzīvē ir diezgan smagi. Es nekad neesmu līdz galam spējusi izprast to stāvokli,kas iestājas tajā brīdī,kad cilvēkam ir tā doma un ideja,bet zinu teikt to,ka tieši tajā momentā vairāk nekas cits neeksistē. Apmēram tā patiešām ir un tad tā vien šķiet, ka jābūt burvim, lai varētu apvienot, jo citādi piemetas žēlas, kuras grūti aizdabūt prom- melanholija pēc vārdos nenosaucamā, netapušā, tepat vien kaut kur esošā. Un pats trakākais, ka tas ir tik divatnēji. Cilvēki, kas tuvi un mīlami dažbrīd izsaucas- dīvainā! Un klusiņām mēģinu aizlavīties, bet pēc brīža tas jau vairs nav tas. Un varbūt nevajag, nāk prātā domas. Bet ir vēlme. Tad pieklust un tad atkal ir. Tādi interesanti dzīves vērojumi. |
On 23. Augusts 2010, 21:07, eclectique commented:Jebkurā gadījumā,iespējams noteikti,ka ir. Vienīgi jautājums,- cik veiksmīgi (: heh |