vienkāršība

Kārtojot plauktu,
uzdūros, satrūkos un nu sāku lasīt vairāk:
"Man patīk cilvēki, kamēr es viņus nepazīstu tuvāk. Kad vairāk iepazīstu, parādās viņu nagi, zināma plēsība, zināma rijība. Tāpēc es labāk turos tālāk no cilvēkiem." (M. Zīverts "Par sevi")
Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas ir, stuvināties un tad sākt izteikt nepatiku, pamācības, darīt to uzstājīgi un vienlaikus prasīt vēl vairāk uzmanību. Manā prātā nesavienojamas lietas- brīva izturēšanās un aizrādījumu izteikšana. Bet viss vēl vairāk samudžinās tad, kad pati sāku norādīt, kaut ko pamatot. Tagad arvien biežāk sanāk lavierēt starp dažādībām. Mācos neizteikt viedokli, ja, redzu, apkārtējos tas kaitina. Kam gan šīs emocijas. Tās neko jaunu nerada. Aizkaitinājums gandē. Bet varbūt tā ir manis pašas drāma. Un attālinos no cilvēkiem, ja, redzu, iepriecinājumu kādam sagādā pats process- strīdīgums. Tas šķiet bezjēdzīgs, lieks enerģijas petēriņš, bet, ja kādam patīk, es vienkārši attālinos un eju kaut kur viena, savā nodabā.